man patīk dzert tēju un domāt par verandu lietainā dienā. par verandas logiem, kuri asaro lielām lietus lāsēm. par pļavas ziedu pušķi, kas likts māla krūkā un stāv uz tamborēta galdautiņa, kas knapi pārsedz mazo koka galdiņu. par mīkstu, sakārtotu klubkrēslu un par lielo padomjlaika skapi tā jau mazās verandas stūrī.
man nav tējas servīzes, man ir tikai skaista krūze.
tās tējas servīzes, kas aiz stikla nav manas, tās vispār nav nevienu. servīzes vienkārši noliktas, lai stāv, tā skaistāk. pamielē acis kādreiz, kad esi atnācis ciemos, tam jau tās servīzes domāta. lai pamielotu tavas ačteles.
mana krūze ir varenskaista, mazliet apsistām maliņām, bet tā dēļ tā savu skaistumu nav zaudējusi. tā joprojām kalpo man tējas dzeršanai tāpat kā tās servīzes skaistumam.
man patīk tamborēt. jā, man patīk, lai gan man ir tik maz gadu. tiesa, man ātri apnīk, neizdodas tik skaisti kā mātei, bet tas nemaina to, ka man patīk tamborēt. dziedāt gan man nepatīk, lai gan es prātā mēdzu dziedāt. dziedāt pa īstam ir savādāk. vismaz man. dziedot es padaru visu neglītāku, tā man nepatīk. dažreiz šķiet, ka, lasot dzērāja sarakstītas grāmatas, dažas rindiņas, es padaru dzīvi neglītu. tad es tā padomāju un saprotu, ka nē. tomēr tajā rakstītajā ir tāda aura, ka nu tikai, uzbur sev filmu pats. nu nevar būt neskaista lieta, kas var tik varenskaisti, varenvienkārši uzburt.
man ir neglītas mājas drēbes. man patīk manas neglītās mājas drēbes, tajās ķēpāju aveņu zaptes un citu ēdienu, neēdienu atliekas. es nebaidos no tā, ka viss paliek netīrs. man ir vieglāk. es arī nekaunos staigāt netīrām drēbēm gar skaistajām servīzēm aiz stikla. viss ir vieglāk.
mani sauc padomjlaika laternu atspīdumi un slapjā, nodzeltējušā asfalta. tikai es nekad neeju. un šoreiz arī neaiziešu.