Cilvēka daba ir tik neizprotama. Vismaz es jau nu sevi nesaprotu. Ir tie cilvēki, kuri nu tāāā mani kaitina, bet tik un tā ir baigākā ziņkārība par to, kas notiek viņu dzīvēs. Gan IRL, gan šeit Cibā, gan citur internetos ir tie ļautiņi, kas tik ļoti dzen ārprātā ar savu dzīvesstilu, domām, uzskatiem, izteikšanās stilu, mīļākajām grāmatām un filmām, mūziku, seju, gaitu, māti, tēvu un vispār visu, ka, lasot viņu bullšitu, gribas plēst matus ārā no galvas ir pilnīgi skaidrs, ka laiks ir pavadīts pilnīgi bezjēdzīgi, bet es ņemu un lasu vai klausos, kas viņiem sakāms. I'm wondering, kas ir tas iemesls, kāpēc... vai tiešām tie ir cilvēki, kas pārāk daudz atgādina man pašai sevi, līdz ar to kaitinādami un fascinēdami vienlaicīgi? Vai varbūt tas vienkāršais fakts, ka ar savu kaitinošumu viņi automātiski kļūst interesantāki nekā tie, kas man neliek mazliet vemt sev mutē, bet līdz ar to nepaliek atmiņā? Dunno.
But here's little something for you:
"Did you just shove a dove
up my ass and called it love?"
- Hank Moody on writing love songs

Un ir tādas dienas, kad es pilnīgi spēju sagaršot to, cik esmu stipra. Šodien. Aukstums izsaldē visu vājumu, manas zābakotās kājas sper soļus gurkstošajā sniegā tik noteikti, tik tikko nesalaužot zemi, vaigi ir piesarkuši un acis izaicinoši spīd. Viss ir izdevies, tās grūtības, kas likās bezgalīgas, ir pārvarētas, es esmu veiksminiece! Es esmu tik stipra, tik neatkarīga, lepna un manu mūri nenoēdīs neviens. Šķiet, ka tā arī dzīvi nodzīvošu bez vīrieša. Vīrieši būs, kas to lai zina, varbūt ne tikai vīrieši, bet dzīvošu es viena, jo es TO varu.

Un ir tās dienas, kad stiprums ir jārada no nekā, tad es izliekos, iedvešu sev, ka es varu. Es nokrāsoju nagus zilus, saziežos ar to balto NIVEA krēmu (viena no senākajām smaržām, ko atceros!), ar kompaktdisku marķieri uzzīmēju zvaigzni uz ādas karpālo kaulu apvidū, uzlieku smīnu un dodos ārā.

Paleolīta cilvēks aizsargājās pret ļauniem gariem, apkarinoties ar rotaslietām.

Es aizsargājos no pasaules, no ļauniem cilvēkiem - uz rokām sasienu rokassprādzes, ausīs saspraužu spilgtus auskarus, pirkstos sastumju gredzenus un izkrāsoju seju, lai tai neviens netiek klāt. Kaut kas tajā pucēšanās rituālā ir, kas īsti, nevar saprast, bet uzreiz drošāka sajūta.

Un tādās dienās kā šī, kad kaut kas knieš zem ādas un aukstums iestaro aiz nagiem, aizsargāties ir tikai instinktīvi pareizi. Vienīgi mans prāts nespēj apmānīt pats sevi, "vari apkarināties un krāsot lūpas, cik gribi, vari ieraut ausis kapucē, izvairīties no visa un visiem, cik tīk, bet tavas domas pieder man", it kā smej manas smadzenes. Kāds sakars? Tās ir manas smadzenes, manas domas tātad pieder man pašai. Un tomēr nē, es varu aizsargāties pret visu, tikai pret sevi ne. Mans galvaskauss kliedz. Tas nekas, šš, šš! - es izliekos, ka to nedzirdu.

Vakar es biju skaista. Šodien esmu neglīta.

Man ir plastmasas plīvurs un tukšs skatiens griestos.

Vakar es biju skaista. Sniegpārslas dreifēja, mēs drebinājāmies un dūmi no tavas mutes plūda kā kuģi.

Šis nav romantisks vēstījums, kaut arī es tevi mazliet gribu. Tas ir vairāk par apvīšanos, lūkošanos uz augšu. Par idealizāciju.

Hiēnas smiekli un iereibums. Tik banāli, ka tagad par to rakstu. Bet vārdi pirmo reizi nāk tik viegli. Pārlasot liksies, ka pilnīgs mēsls. Vienkārši paplašināti teikumi un viduvējas, neīstas domas. Bet atklātība bija īsta, un reizi pa reizei es domāju par tavām lūpām.

Mēs sēdējām tik tuvu. Un tev tik mīļi ļodzījās ceļi, kad gājām uz autobusa pieturu.

Vakar es biju skaista. Šodien es esmu neglīta. Melnie punkti un apsārtums. Putekļi uz grīdas, plauktiem, uz grāmatām un uz manas sejas. Mazliet sirreāli un man trūkst telpas. Dīvāns ir augstāk par zemi un putekļi nespēj uzrāpties šeit augšā.

Atsvešināti. Kauli, saites un griesti.