duchamp's Journal

7:24pm: tas ir regeja kvartāls. dažādi dievidamerikas orientālisti un vienmēr saule. brģis uz ielas, mājas no akmens, ar ornamentiem, ar akmens plāksnēm. augstāk viss notiek, puķupodi, izkārta veļa, tad jumti no dakstiņiem, tur putni, viss notiek.

7:22pm: vienā no renēm iemājoja. vienā no ielām iemājoja. citas mājas, kuru vēl nav, skatās, kāds jauns kaimiņš uzradies. uzreiz vesels bloks ar mājām, kvartāls. krāsainais. ko teiksiet, kaimiņi. kaimiņi kā spoki, kuru vēl nav, bet, kas ir? ir trīs mājas, kas ieradušās skeletā, janie planētas apdzīvotāji, pirmie aizsācēji. tas bija garš sapnis, kā mēs šeit nokļūstam. tika plānots ļoti rūpīgi. mūsu uznāciens nav nejaušs, lai gan tāds daļēji tas tomēr ir. mēs varam jau iztēlties, kā pasaule apdzīvojas un kā tas viss izkārtojas visiem gar deguniem. kad sāk karināt drēbes pāri ielām, gaisā paliek viss svētītais. mēs te būsim iemītnieki, un pilsētā sāksies dzīvība.

7:18pm:

12:30pm: kuš, nesakiet nevienam, ka es te ienācu, jo tas ir mūsu noslēpums. kuš, ja?! :) ū, es atdzīvojos, cik patīkami, ka visas monopoltiesības tika izkaisītas vējā un tās dabūja dažādas biržas un privātas burzmas villaines kažociņi. ezi esi par mani esi esis, jā! mēs uzvarējām, tāpēc varam turpināties kā gara gara līnija. es redzēju pusi mirušas sliekas, bet otra puse bija aizgājusi dzīvot

3:04pm: jā, es kā garainis izgāju staigāt pa stabiem lēkāt kā pienenes to dara dzērumā. es klaigāju skaļāk par bērnudārzu summu, par kakla skriemeļa aisprostiem par bebru mazuļiem skaļāk. tas vienpatis arviens durviens dieviiens divinorums dienišķs klauzula mērinstruments atstājiet klaigāt mezuputru duvi nabi . divi reiži meklēju skapi klauvēju logā ar mērinstrumentu kodaļas manas iesnas bija aizvazājušas un tas visiem pietika nepiedienīgās sējas klajumā laikā un luksafora melodijas uzkrāso lūpas melniem riņķiem klejo sniegs uz visiem piedienīgiem nevardarbīgiem muskuļotiem kakla skriemeļu ielingotiem dodiet man lāsmas un godbijīgas iesmu kadevras un tas visiem pietiks manas vaimanas ieraudzīt, lai klajā sudrabā iekarsētas muļķības laidara vezumos un ieganstos un dusu varakļānu sniegotās laivaās un ienāca prātā seržanta klajie muļķīgie stulbie sarkastiskie muldašova kur tu gurgsti laid mani vaļā sienas pārvēršas lidināmos gastronomos un es laižos pēdējā dejā ar kadru vāceli un iedēstu savās medaljona gabarītās nedienas ar visiem ienestiem sirds mīļiem un gurdeniem zēniem un meitām un sienāžiem un skicēm lai visiem pietiek ar to gastronoma bukuresti kas ar tautas fronti zobojas пусть Килиманджаро публикует нашу туфту наша душа останется светлой кровью на рукаве мой номер партизана звезды по имени клетка матрёшка не буду приставать государыня царя

9:52am: cienījamā, jūs esat atvedusi sarkano uz mūsu pilsētu, vai varu aplūkot? vau, cik daiļš un izteiksmīgs, vai ļausiet caur to uz jums paskatīties. tas lieliski iederas interjerā un izceļ jūsu matu kontūras. ziniet, tas frizieru ūdens jums lieliski piestāv, bet pagaidiet, es negribu airauties tik lielos komplimentos, jo jūs man to varētu pārmest, jūs varētu teikt par mani, ka esmu (es to nevaru izrunāt, esmu sapinies, manī tagad ir pretrunas. viena no pretrunām ir tāda, ka jāievēro kaut kāds jēdzīgums un otra ir tāda, ka jāpauž sajūtas. es mēģināšu nolīdzsvaroties un ļaušos priekiem. šodien skaista diena. jāsaprot arī, ka es nevaru tā no zila gaisa, ja. es varu no pelēka, no tumšsarkana. es sapratu savu bēdu, es tik ļoti gribu ierakstities rāmpjos, ka es berzējos gar kuģiem, kas sastājušies padzerties. man vajag izbraukt kanālā un tad es varēšu medīt kaijas. kādu dienu aizbrauksim uz jūru un cepsim ugunskurā kaiju gaļu, tas varētu izdoties pārdroši. ja parādīsies pašvaldības policija, es viņiem parādīšu savu munīciju. sarkans. policistu gaļu mēs nelietosim, jo no tās barosies kaijas. bet no mums barosies smiltis un saule un ūdens. vairs nekā tur nava, tikai priedes no muguras, bet tās ir kā tapetes, tāpēc es pielīmēšu pie tām lapiņu un pierakstīšu tur atzīmes par ūdens līmeni. sarkanais, sarkanais, brm brm.

2:52pm: neredzēt to skatu, kad

4:48pm: lūdzu lūdzu neprasiet man naudu par maniem vārdiem. es būšu cits un citiem ir cits skats un atpakaļ viņi dabūn daudz naudas uz nāss un barotnes nebija neviens pats labais gars manos austrumu cīņas mākslu klosteros nodomāt bizantiju. es jums parādīšu kā cilvēki uz mani skatās.

8:19am: jūra šalca, un zibens ērmoja. Zigis bija kļuvis mazāks, bet jutās ok šajā sakarā. Zigim patika būt mazam starp lielām lietām, tā labāk var noslēpties un nebūt atbidību jūtošam tik izteikti, kā tas bija vienreiz. Zigi! Zigi! Zigi!

8:16am:

8:09am: vienreiz Zigis bija sekmīgs un tad viņam sagribējās, lai apkārt būtu lietas. bija jāiet, lai šīs lietas iegūtu, jo apkārtējā pasaule piedāvāja tikai to, kas tajā bija. Zigis gribēja jaunu pasauli, lai apkārt ir jaunas parādības. ko mēs Zigim varam ieteikt, ko viņš pats vēl nezina?

8:02am: Zigis dur cepurē. Zigim rūp prāts. olas, egles, pupas. Zigim aug mati. māja. Zigis iet uz māju no mājas aug kūkas. Zigim ir olas. matainas olas

7:12am:

11:07pm: es pirms nāves zināšu, ka ir labi
nevajag raustīt aiz astes
es teorētiski esmu sagaidījis rītausmu
man ir labi
varēsiet mani turēt ar kruķi
es rakšu tuneļus
rūgušpiens
iemigt ar aci
drēbju malku
tā ir gultasveļa

5:12pm: esmu atbrīvojies
es savu laimi glabāju drošībā.
jūtos kā vietā, kur ir daudz skābekļa, kur ir garīga skābekļa kā tibetas kalnos un es elpoju.
es baudīšu savus augļus un augļus, ko tie nes.
man patīk kokgriezumi uz vecām mājiņām krievu sādžā
dievs ir robeža
viss pārējais
mazliet nostāk no sevis
laime ir klusumā
es esmu tīklā

6:49pm: rakstnieks grib būt slavens un ievērojams no zila gaisa, bet viņam vēl jānostāv komisiju armijas priekšā, pirms viņš var cerēt uz cieņu.
izskatās, ka rakstniekam ir vajadzīga slimība, lai viņš varētu samaksāt par tās ārstēšanu. rakstnieks grib maksāt, bet nerod neko, par ko to būtu vērts darīt. ar prātu rakstnieks nespēj atļauties slimību. viņš spēs par to samaksāt tikai tad, ja tā atnāks negaidot un neaicināta, jo rakstnieks ir pārāk gļēvs, lai sekotu savam sapnim un izsauktu slimību labrātīgi.
kad rakstnieks sapratis, ka no viņa nav atkarīgs viņa liktenis, viņš kļūst priecīgs kā ziedu bērns un var atļauties skraidīt pa pļavu pliks un paust savu prieku kā saules starus. viņš ir noņēmis no sevis atbildību un atlicis viņam ir tikai būt. šī būšana viņu piepilda ar prieku, un viņš ir radis citas durvis kā justies laimīgs.
rakstnieks nevar rakstīt, bet viņš ir tik priecīgs, ka viņš negrib vairs rakstīt. viņš priecājas par esību un rakstniecība palikusi tikai kā emblēma, kā darba apģērbs uzņēmumā, no kura viņš ir aizgājis

6:39pm: atzinība vēršas pie tā, kas ir pirmais. šajā gadījumā pie svētā gara. triviāls jautājums - kāpēc pirmais ir svētais gars. uz šo jautājumu nav vērts mēģināt atbildēt. Tu penetrē svēto garu un saskaries ar atzinību. noslēdzošais faktors pirms sava laika iezīmē noslēdzošās iezīmes, kas ir tīri shematiskas un kurām pagaidām nav stipras teikšanas. rakstnieks rodas atzinības augsnē un mazliet pieskaras svētajam garam. rakstnieks nekad nespēs pārsteigt atzinību. viņš vienīgi var kļūt par svēto garu. dēmoni ir pēdējie un visszaglīgākie. tie var dublēt noslēdzošo faktoru, bet nedara to savas pašpārliecinātības dēļ. viņi iemanto vienu kaktu un jūtas, ka paņēmuši visu perimetru.