| |
[7. Dec 2009|13:53] |
Jūs būsiet vienīgie, kam to skaļi atzīšu, bet patiesībā ir visai sūdīgi. Tiešām.
No vienas puses apzinos, kam un kā īsti ir jābūt (kā tas arī dotajā brīdī ir), no otras puses tas tik ļoti sit pa emocijām un vispār, ka brīžos, kāds ir šis, īsti nezinu, kur ar to visu likties. Varbūt pie vainas ir arī tas, ka man īsti nav neviena tāda sava cilvēka, ar ko par to visu drusku parunāt. Nē nu ir. Bet patālu. Un varbūt pie vainas ir tas, ka tā īsti nemaz ne ar vienu citu par to nedrīkstu runāt.
Es zinu, ka rīkojos absolūti pareizi, par to man nav šaubu. Tikai tās sajūtas reizēm žmiedz nost.
Un palikusi ir kūša tiesa, lai atkal to visu sačakarētu, īsti neizturot to, ko vajag izturēt.
Citreiz laikam šodien piedzertos. Bet man pat tas sāk likties bezjēdzīgi.
Visu labu, dodos turpināt smaidīt jaukajai pasaulei. |
|
|
| |
[7. Dec 2009|21:02] |
|
Pilna istaba ar visdažādāko šmigu, un man točna negribas nevienu pašu nekādā daudzumā. Varbūt jāsāk par to uztraukties? |
|
|