Nogalināt sevī cilvēku

Tas, ko nepamanīja mazie cilvēciņi

Mon, 02 Jun 2014 17:39:56 GMT

Tā vien liekas - pasaulei sagādā kaifu paņemt tavu sapni, iedunkāt, pastampāt un iesmērēt tev ģīmi - sak, esi pateicīgs par to pašu. Tas ir tā, kā veikalā nopirkt smuku kūciņu un tad uz kājām esot stūķēt to iekšā, augu tauku massai līpot klāt pie aukslējām un sausajai mīklai - kaklā.

Besī laukā cilvēki. Šarūgtina zāles cirpēji, kas nopļāvuši tik smuko un sulīgo zālīti. Un nejau kaut kur centrām parkā vai ceļa malās, bet nevien nevajadzīgās pļaviņās, kur neviens nestaigā un vēl jo vairāk - nekad nerīko piknikus.

Un tas, kā nevajadzīgi un pamesti, vāļājas vecas mēbeles pagalmos un pāšizveidotājās aktritumu kaudzēs šur un tur. Normālas mēbeles, tikai apnikušas un stils novecojis. Un augstsprieguma elektrolīnijas, kas katru dienu dzenā eletronus lieliem, nepiesātināmiem uzņēmumies, kas ražo sūdus patērētājiem. Un sasodītie celefāna maisiņi, bez kuriem nevar 2 ābolus iedot kasierim nosvērt. Un nabaga zaļie banāni Alfas rimikā, kurus sasodītie snobi tik un tā pērk.

Sauciens sabiedriskajā transportā

Sat, 09 Nov 2013 22:13:18 GMT

Ir pagājis pārāk ilgs laiks, lai es varētu izsekot savām patiesajām vēlmēm. Lai atbrīvotos no nepatiesajām bija nepieciešams daudz īsāks laiks. Un te nu es esmu - peldu, driftēju pa dzīvi nezinādams kādēļ es vēl dzīvoju. Droši vien tāpēc, ka ticu, ka varu visu izmainīt. Kādu dienu pateikt "Čau" ģimenei, kolēģiem un universitātei. Doties prom, tālumā un plašumā. Lai satiktu tos, kuri mani saprastu, ar kuriem varētu atklāt savu iekšējo pasauli.

Tas, par ko es sapņoju rutīnas nesteidzīgajos mirkļos ir sķiet svēts pat man. Redzot apkārtējo cilvēki zemiskās vēlmas, iepelējošo morāli un tuvredzību (un piespiežot sevi pievērt acis uz savīgu, nežēlīgumu, cietsirdību un neprātu), mani sapņi šķiet tāli un pavisam nepiemēroti šai zemei un šim laikam. Pat ja atrastos cilvēki, kuriem es varētu uzticēties, es baidos, ka man nebūtu ko teikt. Varbūt vienīgi mēs varētu viens otru virzīt tuvāk mūsu vīzijām. Un vnk. labi pavadīt laiku, tiecoties būt tādiem, kādus iztēlojamies savus elkus.

Tas, pēc kā es alkstu naktīs, kad nenāk miegs, ir skaista un brīnišķīga pasaule, cilvēka rokas neskarti klajumi, svēti, brīnumaini meži, klajas ielejas un noslēpumaini kalni, milzīga dzīvnieku dažādība, kas dzīvo cilvēka neizjauktā dabas ritmā, tīrs gaiss un svaigs ūdens. Labi, arī cilvēki ir atraduši savu vietu šajā pasaulē. Viņi dzīvo viduslaicīgu dzīvesveidu, tikai, ja "īstajā" realitātē raganas dedzināja uz sārta, tad šajā pasaulē viņas ir tās, kas dziedina un buras cilvēku labā. Cilvēki slimo maz, jo spēj ieklausīties savās sirdīs. Viņi ir brīvi. Būdams vesels, katrs ir spējīgs izaudzēt vai savāk sev pārtiku vai uzcelt pajumti, tāpēc ķīviņiem nav iemesla. Katrs brīvi iet un nāk, ņēm ko grib un izmanto to kā grib. Nevienam nekas nepieder. Tomēr tas netraucē cilvēkiem apvienoties un virzīties uz kopēju mērķi.

Nu labi... es vēlos būt neatkarīgs, nemirstīgs un mācēt lidot, izmantojot sparnus, kas parādās un pazūd pēc manas gribas. Un es gribu būt prom, atstatu no vienkāršas tautas. Vērot, vākt zināšanas un radīt grāmatas, mākslasdarbus, mūziku, kustības mākslu...

Vienkārši būt. Vai nebūt. Negribēt neko un doties Mājās. Viss jau ir bezmazvai līdz kaklam, šie visi jūsu ķīviņi, aklums un neprāts.

Sirds drēgnumā

Mon, 12 Aug 2013 16:34:02 GMT

Ak šie centieni piepildīt savus sapņus un materializēt domas, šie uzsāktie-bet-nepabeigtie projekti. Tā ir bijis vienmēr.
Bērnībā - paštaisītās galda spēles Patiesībā mums nekad nebija pietiekoši liela galda, lai tur izvietotu vismaz A4 lapu, tāpēc nācās iztikt ar putekļaino paklāju., kas nekad netika pabeigtas līdz tādam līmenim, ka var spēlēt beta. Tad daudzās wap senāk mobīlajos tikai tāda formāta lapas varēja atvērt lapas, kas tā arī palika kailas, ar uzskribelētu tekstiņu swordsman stilā. Vidusskolā - mājaslapas webā. Gaišās idejas netika tālāk par dizaina pārvērtībam. Un grāmatas. Ak, šie stāsti. Mani sirdstsāsti, kuri izbālē pēc pāris aizņemtām dienām Es vairs necenšos nīst, bet tā skola bija un ir kā sasodīta sāpe zem-jostas-vietas rajonā, kuru tu nevari pakasīt, jo atrodies publikā.

Ideālā pasaule VI

Tue, 27 Mar 2012 10:50:02 GMT

Tas ir dīvaini, kā mēs - cilvēki - laupām, slaktējam un krāpjam un tajā pašā laikā tik ļoti uztraucamies, ka kādam no mums svarīgajiem nepatiksim. Mēs, kas skumstam, nokļūstot uz vientuļas salas, un uzliekam vienaldzības un pieklājības maskas, lai mūs neredzētu, kad esam sabiedrībā. Tā dzimst mūsu sapņi vai murgi. Mūsu fantāzija, kā glābējs vai slīcinātājs, ieved mūs situācijās, kad mūsu vēlmes un iedomas piepildās. Tas dod mums to, ko mēs tik ļoti vēlāmies. Lai gan tās ir tikai ilūzijas (tāpat, kā mūsu dzīves šablons?), mums kļūst vieglāk. šis domu, emociju, atmiņu un dzīves atainojuma modulis, radījums, lieta, notur mūs sliedēs. Iztēlojoties pašnāvību, spriedze samazinās, jo mēs to jau piedzīvojam. Tomēr tam var būt slimīgs iznākums. Mums jau nepietiek to tikai iedomāties, mums vajag nostāties uz palodzes, sasiet virvi cilpā vai pieliet vannu ar ūdeni.
Bet, nejaušu notikumu rezultātā un mūsu vēlmes atbrīvoties dēl, šī ilūzija kļūst par realitāti.

Ideāla pasaule V

Mon, 26 Mar 2012 17:41:57 GMT

Bet... Bet ir brīži, kad, itkā nejaušu notikumu kārtā, mūsos kaut kas uzvirmo. Tas ir spēks, kas radies no mūsu iekšējās koncentrācijas, spriegums, kas kļuvis neizturams, un, saslēdzoties nejausām un, tajā pašā laikā, liktenīgkajām shēmām, raujas uz āru. Iznākums ir neparedzams. Var sajukt prātā, kaut ko izgudrot, pakārties, kādu nogalināt, piedzerties līdz nemaņai, sasniegt kādu rekordu, vai arī sasniegt atklāsmi. Viss ir relatīvi. Un tad mēs redzam ziņās vai lasām internetā, ka nabaga 13 gadīga meitenīte metas lejā no skolas jumta vai loga. Kāpēc? Jo viņa neizturēja klasesbiedru un apkārtejo ņirgšanu, rapismu un nežēlību. Nabadzīte - nodomā mūsu maska. Vārgule - nodomā mūsu daba. ''Vai tad tas kādreiz beigies?'' nodomā mūsu strāvojums. Tad seko pāris frāžu starp līdzcilvēkiem vai komentāros pēc raksta, kas pārbauda atbilstību sabiedrības šablonam, un tad - klusums. Tas ir tā, kad mes zaudējam visas izjūtas, nepamanot, ka pārējie dara tāpat, un attiecinām šo netikumu uz mūsu dzīvi. "Vai tas būtu atrisinājums?""; "Tas ir slikti?"; "Ko domās citi?..".

Ideāla pasaule IV

Mon, 26 Mar 2012 17:28:51 GMT

Viss ir zudis. Katru vakaru es aizmiegu ar domu par fantāziju pasauli un katru rītu es pamostos šajā nežēlīgajā un aukstajā pasaulē. nav vairs neatklātu zemju, neizpētītu parādību, maģijas, mistisku būtņu. Mēs esam mehānsmi, kas radīti kopš bērnības pildīt savas dzīves funkcijas. Naids un bailes, kā vilnis, kas vēlies cauri gadsimtiem, mūs ir padarijušas par nezvēriem. Vairs nav konkrētības, atklāsmes un patiesības, viss ir relatīvi. Mēs slēpjamies aiz savām maskām un baidāmies neatbilst šai pasaulei, jo tad mēs cietīsim. Mēs, dzīvojot ar tām katru dienu, baidāmies tās sajust, pie tam citu priekšā. Mēs, kas dzimuši brīvi, esam lemti kļūt par vergiem mums pašiem.

Ideāla pasaule III

Sun, 25 Mar 2012 10:07:56 GMT

Jā, tas ir tas, ko es vēlos. To pasauli, kurā tu nezini, kas ar tevi notiks pēc pāris dienām, pasauli, kurā tu piedzīvo visas emocijas visdažādākajās to kombinācinās, pasauli, kurā tu esi spējīgs piepildīt savus sapņus un cīnīties. Tā nav sī mietpilsoņa dzīve, kura ir iekārtota no mūsu senčiem, vadīta pēc tūkstošs lappusēm liela likuma krājuma, pilnu ar formulām, precīziem apreiķiniem un vienotu, globālu šablonu dzīves dzīvošanai - mācies, strādā, pelni naudu, ievies ģimeni, nodzīvo pēdējos dzīves gadus vienulībā, līdz nomirsi (vai, labākajā gadijumā, sač ceļot pa pasauli, tērējot krājumus). Cilvēks, kas ir sasniedzis tik daudz, dzīvo pēc pašu dzīvnieku dzīves sistemas, no kuriem viņš tik ļoti sevi norobežo. Tikai dzīvnieki ir taisnīgāki - vājie un slimie neizdzīvo...

Ideālā pasaule II

Sun, 25 Mar 2012 08:40:00 GMT

Atmiņā nāk kasta bērnības vasaras diena, kad biju atbraucis ciemos pie vecmammas. Tas bija lauku ceļš no pļavām uz nelielu ciemu. Es gāju blakus vecākajai māsai. Nezinu, kā tas sākās, bet viņa man atklāja savu sapni par sevi. īpaši neatceros tā saturu, bet tur bija stāstīts par viņas piedzīvojumiem kādā interesantā pasaulē, kur viņa esot bijusi slepkava, kalpone, klaidone, karotāja, viņa piedalījusies nozīmīgos notikumos, piedzīvoja romantiskus stāstus, nodevību, ceļu no pasaules grunts līdz augstākajai sabiedrībai. man nebija tik ļoti svarīgs tā saturs; svarīga bija pati ideja - visepiskākais stāsta, kas noticis viņas sapņos, ideja. Tā bija perfekta pasaule, un ne jau tāpēc, ka tājā bija visi laimīgi, bet tāpēc, ka tas bija vēlmju piepildījums, dzīvesstāsts, kas piesātināts ar episkumu, ciešanām, prieku, mīlestību un naidu.

Ideālā pasaule I

Sun, 25 Mar 2012 08:26:34 GMT

Mana dzīve vienmēr ir bijusi vienkārša un bezrūpīga. Droši vien vecāku audzināšanas dēl es mēdzu rotaļāties viens un, tā, kā man nebija dārgu rotaļlietu, man nācās izmantot iztēli. Es mēdzu daudz fantazēt par piedzīvojumiem, monstriem, kariem, nereālām pasaulēm. Man palīdzēja datorspēles ar piedāvātajām fantāzijām. tas bija visa mana pasaule. Nepagāja ne viena diena, kad es nebūtu pafantazējis par kādu no dienas notikumiem. Parasti fantāziju galvenais varonis biju es - maģisks un spēcīgs - man nebija nekādu robežu; viss bija atkarīgs no brīža ietekmes. Pieaugot, manas fantāzijas kļuva loģiskākas, pieņemamākas. Tā vairs nebija cilvēku, kuri man nepatika, šķaidīšana vai brutāla drāšanās. Tagad tā bija cilvēku pārmācīšana un episka mīlēšanās. Lielākoties es un tēli man apkārt nebija vieni un tie paši, un es arī necentos veidot vienotu stāstu.