| Kamēr nav aizmirsies |
Nov. 17th, 2004|05:26 pm |
Amsterdamas vīkenda pirmās puses dienasgrāmata.
- no lidostas līdz centram ar bāni pa' zaķi (netīšām, jo izrādās, ka biļetes vilcienā nopirkt nevar)
- hoteļi skrien virsū paši, cenas saprātīgas, nevajag ņemt to strīpu, kura stacijai pretī - esot žurkaini. Labs rajons ir 3-4 kanāli pa labi no centrālās ielas drusku uz leju.
- pa ceļam uz hoteli, pirms brokastīm, tīri labi noder žāvētās "Hawaji". Iesācējiem nav rekomendējams vairāk kā trešdaļa paciņas. Citādi pēc 15-20 minūtēm jau viss liekas tik smieklīgi, ka būs grūti saprasties ar recepcionistu, gan jāatdzīst, ka šamie pieraduši pie klientu raibajām acīm.
- numuriņā var piebeigt Rīgas taxfrī vēl joprojām "pa lēto" iegādāto Jameson Gold (haiglī rekomendēts īru dzērienu cienītājiem, nesalīdzināmi labāks par 12 gadīgo)
- 100 metru rādiusā izvēlēties omulīgāko krodziņu, Amstel alus gana labs pie vienos smieklos pavadītām brokastīm. Ap šo laiku jūtīgākie organismi jau runā muļķības un ik pa brītiņam skrien ārā ieelpot svaigu gaisu. Dzīves/ceļojuma biedrene izmanto izdevību un argumentējot ar drošības apsvērumiem ekspropriē lauvas tiesu līdzpaņemto eiru.
- Lēnā garā, acīm apmīļojot coffīšopu skatlogus (rezultātā vakaram jau laicīgi iegādātas divas pakas Filozofu Akmens), nenāk par ļaunu aizkļūt līdz Oude Kerksplein. Laukuma pusē, kura oposit sarkano logu kvartāliem, uz stūra omulīga kafijvieta ar veciem ādas zviļņiem pie milzīga skatloga – kā radīta pilsētas fīlinga baudīšanai. Pusotra stunda paiet nemanot.
- Augšminētais meitietis sāk trīties un, viltīgus argumentus pielietodams, savaņģo vēl joprojām izteikti jautro vīriešgabalu iemest acis tuvākajās bodēs. Pārējie atviegloti nopūšas un beidzot bauda klusuma un vatesgalvas labumus.
- 50 metru attālumā ir Cuba – krodziņš ar dievīgu mahito. Uz trijiem 15 porcijas ir optimums/maksimums,
- seko obligātā pastaiga pa windowbrothers kvartāliem; organisma pildījums mierīgi noslāpē apkārtējā lūriķu bara izraisītās psihes spazmas; un, lai cik aizdomīgi izklausītos - dažos logos ieraugāmas neticami skaistas nimfas – saku būdams pilnīgi drošs, ka ar halucinogēniem vērtējumam nav ne mazākā sakara.
- Turpat pie sarkano logu ieskautās baznīcas vēlajā stundā vērojama dzīvelīga rosība zāles izslāpušo aprindās. Izlemjam par labu Light snow, lai gan rūdītie speci visi kā viens iesver krietnu kumšķi White Widow (baigi stiprs, bet labākais esot dabīgi audzētais stafs, tik nelaime tā, ka grūti atrodams)
- Tuvākajā kofīšopā apgādājamies ar pīpīti un... Pēc trīs dūmiem pēdējais no palikušajiem ceļabiedriem iziet paelpot svaigu gaisu un atgriežas nedaudz nosmulētu sānu. Izliekas nemanot manu jautājumu pilno acu kustību starp viņa nobrāzto roku uz norasojušo pieri. Beigās tomēr paziņo, ka tas tikpat ātri arī beidzoties un vispār viņš nez kāpēc atģidies garšļaukus uz patīkami vēsa asfalta.
-Pēc garas Susaņina cienīgas pastaigas līdz hotelim (vienmēr atcerēties paņemt vizītkarti ar adresīti!) viss labums jau atkal vējā. Par cik pārējie jau bija pārāk piekusuši, drošu ziņu par Filozofu akmens iedarbību uz mani nav. Izdauzījos pa paralēlajām dimensijām un pamodos tā arī gulēt neaizgājis.
-Nākošās dienas scenārijs pēc izvēles. Ja paveicas var klusā kafejnīcā satikt apsitušos transvestītu, ļoti skaistu bezdzimuma radījumu (tiešām necilvēcīgi skaistiem sejas pantiem, rokām, gurniem utt.) Šamais/ā, ņemdams ļaunā kušinošo bārmeņu izturēšanos, vismaz pusstundu prom iedams virināja durvis un sirdīgi novēlēja iestādījumam holēru, surogātseksu, virkni garīgu slimību komplikāciju un tamlīdzīgas fīčas. Lai nu kā, dāsno runu pavadošie neredzēti garā vidējā pirksta virtuozie robežstāvokļi bija Mikelandželo otas cienīgi. |
|