|
Oct. 18th, 2004|12:49 am |
Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes.
Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida.
Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
yo |
|