|
Sep. 15th, 2004|05:22 am |
Nelaiž vaļā tās vakardienas acis.
Pēdējo saulaino dienu ķerdams, vazājos pa pilsētas trombainajiem asinsvadiem. ..Kaucošās sirēnas, kas paātrināti transportēja jeņķu karogiem dekorētus limuzīnus, provocēja grozīt kaklus joņojošam protoplazmas baram. Nejauši sastapos ar vienas acs skatienu - sarāvies jauneklis rāmi sēdēja uz Bastejkalna soliņa otru, sakropļoto aci pagriezis uz iekšpusi. Es aizbēgu.
..Esplanādē pavisam sīciņš kaķēns bīstami tuvu ielas malai bezpalīdzīgi sarāvies starp homo goliātu ņirbošajiem apaviem, pēkšņi paskrēja uz manu pusi, pacēla galvu un ieskatījās manī ar savām tikko vaļā atnākušajām, vēl tekošajām acīm. Es aizbēgu.
..Pie Stacijas laukuma virszemes gājēju pārejas, brauktuvēm pa vidu uz šaurās saliņas, kur spiežas viens otram virsū tie, kas grib paspēt, bet nepaspēj, uz sāna sabrucis mētājās baisa paskata bomzis, asfalta pelēkā vamzī, zilām rokām un uzburbušu seju. Izskatījās beigts, nereaģēja uz garāmgājēju ik pa brīdim formāli izpildīto pabakstīšanas aktu. Kādu brīdi vēroju to ļautiņu reakciju, kuri neredzot, pūļa stumti, paklupa vai gandrīz uzkāpa tai matērijas čupiņai virsū. Pārsvarā vienaldzība, drusku mazāk riebums, dažos šausmas, līdz kāds puika, patupējis kādu brītiņu pie gulošā, ieskrēja veikalā un atgriezās ar caurspīdīgā maisiņā ievīstītu maizes kukulīti. Neveiksmīgi mēģinādams ielikt to bomža sakrampētajās rokās viņš kādu minūti izmisis stāvēja, tad notupās vēlreiz blakus, paraustīja aiz piedurknes, pieliecies mēģināja ieskatīties gulošajam sejā, līdz kāds no garām plūstošā pūļa mierinoši satvēra aiz pleca un pārveda pāri brauktuvei. Tur viņš atspiedās pret margu, paskatījās pārmaiņus uz bomzi un maizi, sakņupa iespiedis seju piedurknē un pēc brīža lēnām devās prom. Es neredzēju viņa acis. Es aizbēgu.
..It kā viss jau skaidrs, tomēr, vakarā lasot Lopesu vairs nevarēju noticēt Mahajānas tradīcijas solītajai nirvānai “for all sentient beings”. Man jau likās, ka Terevadisti senāki, da viedāki. |
|