|
Jul. 18th, 2004|12:45 pm |
Atceros, ka bij žēl šķirties no dāvinātā, vairākus gadus nēsētā akmens kareklīša.
Un saskumu, kad pazaudēju jocīgo bēšīgo jaciņu izgāšgad.. vēl joprojām naf nekas vietā atradies.
No piecus gadus valkātajiem, neplīstošajiem, pasaulē vis ērtēkajiem, brūnajiem ādas zābīšiem nešķirtos ne sitams.
Un jaunās kedas, ja tā godīgi, ar pie sirds pieaugušas;).
Un, ja mani izliktu no noplukušā, 10gadu enerģiju uzsūkušā mājīgā dzīvoklīša.. gan jau ka izdzīvoto kartona kastē, da žēl tomēr būtu...
Nu es takš tikai cilvēks iru;) |
|