| Sēnes un mūzika |
Jun. 20th, 2006|01:05 am |
Pilna mute laimes Amsterdamā. Vienu vakaru Šostakoviča nr7 mūsu ģeniālā conductora Marisa J. uzraudzībā Concertgebouw smalkajā interjērā + mūsu skaistā vēstniece BaibaB. bija izgādājusi biļetes balkonā precīzi centrā, lai to akustisko brīnumu var sadzirdēt. Otru vakaru Ņujorkas geju sižets jaunajā Musikgebouw ar sviestainu "starpnozaru" mūzikas iestudējumu; labi , ka biju iepīpējis pirms performances- šamie angliski trallināja tā, ka pusi nevarēja saprast. Un nez vai vispār var saprast kā jūtas jauns ēbreju ortodoksālis atklājot sevī homoseksualitāti. Tomēr jaukāko dienu man sagādāja Hawaji sēne. Tik kvalitatīvi izsērfoties citās realitātēs sen nebija sanācis.
Smartshopā vecītis izvilka no pagaldes klasiskas mazās brūnās suņsēnes kaltētajā variantā. Bubināja, ka esot taisni tas ko meklēju - verī fanī & halucigenos. Darbojās arī kā pēc pulksteņa - precīzi 4h garumā zaudēju interesi par prasto ikdienu un, godīgi sakot, arī spēju pārvietoties bez rūpīgas koncentrēšanās katram solim. Baigi noveicās ar dislokāciju - sēne sāka darboties pēc 30min, kad atrados kādā bārā liela laukuma un gājēju ielas stūrī. Tajās vietās parasti labi vērot cilvēku nekontrolētās sejas - visi kā viens reaģē uz vides mēroga maiņu. Sēne to visu izķēmoja tik smieklīgā veidā, ka pirmo stundu pavadīju pieplacis logam un ar plaukstām noslēpis seju no bārmeņiem, visu laiku bez apstājas ar mokām valdīdams smieklus. Nu tā, ka asaras tecēja nemitīgi un iekšēji burtiski plīsu vai pušu, jo "fanī" darbojās sekojošā veidā - apziņa momentāni saskatīja katra subjekta nobīdi no vidējiem parametriem un to krietni pārspīlēja, gluži kā multenē, un taisni tik daudz, lai nezaudētu ticamības pakāpi.
Nākošajā stundā sāka locīties skaņas un visas virsmas ieguva telpisko dziļumu, pilnu ar pasaku un džungļu radījumiem, flīžu šķirbas izskatījās pēc dzīvsudraba automaģistrālēm, pilnām ar plūstošiem kibergaismas kvantiem, plastmasas maisiņš šķobījās lūrēdams man acīs ar trim sejām uzreiz, galda finierējuma faktūra tapa pilnāka par šprotu bundžu un visi stikli... nevar īsti aprakstīt - jocīgā veidā uztvere ir spējīga saskatīt apkārtnes un ļautiņu atspīdumus četros stiklos vienlaicīgi (logs ar atspīdumu man priekšā + garāmbraucošas mašīnas stikls + tajā atspīdošais mājās logs, kurā tas viss atspīd vēlreiz, caur to kāds tantuks, kurš šinī brīdī pārvietojas pretēji divās telpās vienlaicīgi... nu tamlīdzīgi), piedevām ar šausmīgu gandarījumu es varēju viņus visus saplacināt un sagraizīt gluži vai Hirsta manierē, mainīt ātrumu, sašķidrināt, padarīt caurspīdīgus - nu kas tik ienāca prātā. Visfeināk bija tualetē - pisuārs bija pieskrūvēts pie puscaurspīdīga marmora sienas. Kamēr čurāju visa siena palika pilnīgi caurspīdīga un sīkie graudiņi pārvērtās mazos meiteņu ķermeņos, savijušos rozā mudžekļos (līdzīgi kā sliekas burkā), savukārt lielie akmens raksti šķobījās valšķīgu nimfu ģīmjiem. Bļin, reāli sāka sacelties, jo porcelāns taisījās sūkāt, bet... gluži nelaikā ienāca svešais.
Nākošo stundu jau pavadīju aizvērtām acīm. Jēziņ, ku jauki vizināties pa bezgalīgām membrānu, trubu, kristālu, šūnu un pūkainu gaismas pasauļu telpām. Piedevām tā teicamākā opcija bija tāda, ka vari „paskatīties” pa labi, pa kreisi, iedomāties, ko apmēram gribas, izvēlēties kādu no redzamajām šķirbām vai telpām un – mesties iekšā tā, ka šķīst.. Bet aprakstīt to grafisko skaistumu gan nav iespējams - attāla līdzība ar piecām vai varbūt desmit viskomplicētākajām mīksto formu dizaina kibervidēm kurās mudž tūkstošiem pūķveidīgu staipekņu ar tevī lūrošiem acu megaklāsteriem un vēl caurspīdīgs paralēlums + saplūšanas/piedzimšanas karuselis. Un krāsas.. nu nav tādu uz zemes. Vispār visas 4h novēroju izteiktu krāsu paspilgtināšanās efektu, arī skaņu varēja uztvert no parasti nepieejama attāluma.
Pāris reizes atvēru vienu aci, apskatījos, vai murdošais futbola fanu pūlis nepievērš man uzmanību, bet laikam jau Amsterdamā pieraduši pie tik smaidīgiem ģīmjiem krogos. Knapi piefiksēju, ka laiks meklēt ceļu uz lidmašīnu. Uz atvadām pasēdēju laukumā, ieelpoju svaigu gaisu un nevarēju atraut acis no apburoši skaistas meitenes. Viņa sēdēja blakus gulošam, plikkājainam, lomku iespaidā trīcošam dredainim un skatījās uz pasauli tikai caur binokli. |
|