urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_ dreamer_ dreamer_ normim@inbox.lv dreamer_ 2005-06-23T11:52:13Z 2005-06-23T11:52:13Z urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:9001 2005-06-23T14:40:00 2005-06-23T14:40:00 2005-06-23T11:52:13Z 2005-06-23T11:52:13Z Tu saslimsti tad,ja esi pārpūlējies un kāds sūta tev slimību kā iespēju atpūsties.<br /><br />Kas ir aizsniegti griesti? - Apziņa,ka par zemiem.<br /><br />Turies pie banālā,citādi drīz paliksi tukšs,jo arī oriģinālā nav daudz šai pasaulē.<br /><br />Mīla - augstākā vērtība.Mūžīgā jautājuma par dzīves jēgu piepildījums - apzi<br />ņa,ka spēj ko dot citiem. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:8944 2005-04-11T23:02:00 2005-04-11T23:02:00 2005-04-11T20:08:45Z 2005-04-11T20:08:45Z Nu ir d**sā!Man jau 6dien eksis un domāts tiek tikai par to,viss ir pakārtots tam..Un tas ir nepareizi,jo kā teica kāds volejbolists un mans labs draugs:"Uzvar tas,kurš spēlē atbrīvoti".Pavisam vienkārši un pareizi! urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:8525 2005-03-29T21:22:00 2005-03-29T21:22:00 2005-03-29T18:41:47Z 2005-03-29T18:41:47Z Sen nav nekas banāls ticis rakstīts,vismaz man liekas,ka izvairos no banālām lietām,jo banalitāte saistās ar kko nepieminēšanas vērtu,kam nav jāvelta uzmanība.Bet tagad radās domas par atkal stulbo laiku,kas skrien un skrien..daudz esmu rakstījis,bet viņš visu laiku par sevi atgādina un tāpēc joprojām rakstu,jo nevēlos izaugt un kļūt vecāks,nevēlos beigt skolu,nevēlos nošķirties no bērna naivuma un mulķības,nevēlos nesagaidīt vasaras beigas,kad mazie puišeļi,baltos kreklos un melnās vestītēs saģērbušies,ar puķēm rokās,plūda uz skolām,nevēlos nesagaidīt ziemas iestāšanos,kad tie paši puišeļi svieda cepures pa gaisu un pikojās kopā ar meitenēm skolās pagalmā,jo brīvas nedēļas solīja atpūtu un arī kādu svētku brīnumu,nevēlos atkal nesajust uztraukumu,kad būs visas skolas priekšā jāuzved kāds priekšnesums vai jāaistāv kāds darbs,nevēlos vairs nebūt kopā ar savējiem skolas baseinā,kurā vismaz uz 2h visi kļūst par piecgadīgiem un ārdās,mēģinot no malas ielekt gumijas riņķī ar galvu uz leju,jo saprotu,ka kādreiz es arī pats varēju tajā visā piedalīties un arī to darīju,bet,liekas,ka tagad būs tajā visā vienkārši jānoskatās ar lielu smaidu uz lūpām un skumju smeldzi sirdī.Apjautu,ka šīs bija manas pēdējās pavasara brīvdienas - vairs tādu nebūs,ja vien nepalikšu uz otru gadu :) ... mazliet aiz naivuma,bērnišķības tomēr gribētos :) urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:8318 2005-02-13T12:42:00 2005-02-13T12:42:00 2005-02-13T11:39:38Z 2005-02-13T11:39:38Z "Nesen vēl viss bija tik labi..es vēl tagad atceros, kā turēju viņu savās rokās..kā piecēlāmies no rīta..viņa mani apskāva..kā staigājām līdz trijiem naktī un runājāmies par to,kā svinēsim kopā mūsu dzimenes,jo tās ir vienā laikā un vēl vasarā..idille..Un tad viņa atsūta sms,kurā rakstīts,ka viņa ir sagājusi atkal kopā ar savu bijušo draugu.."<br />Tā jau saka,ka vīrietis ir tas,kurš pieķeras pirmais,bet sievietēm ir vajadzīgs laiks,lai saskatītu to visu labo partnerī un tad,ja viņas pieķerās,tad tā kārtīgi.<br />Pat neatceros,ka kādreiz mēs tā kopā būtu izstaigājušies,jo nedomāju,ka viņš man tā uzticēsies,bet pēdējā laikā kkā esam kļuvuši tuvāki - tas par manu bērnības draugu,kuru vakar pameta meitene,kura viņam tiešām patika..bet varbūt tikai "rozā brillītes"..kas zin?Nu jā,tā gadās,bet džeks tiešām bija sagruzījies..staigājām gar šoseju un viņs neskaitāmas reizes kliedza:"Kāpēc??,nu kāpēc tā gadās??"Sākām domāt,ka varbūt liktenis ir atspēlējies,jo pirms kāda laika viņš,nespēdams pavēlēt savām jūtām,pats pameta cilvēku?!<br />Grūti,grūti ir saprast tādu sāpes nesošu rīcību,bet viņa droši vien nemaz nezin cik ļoti viņš bija viņai pieķēries.<br />Pats ar mazliet pārdomāju un lai cik grūti kādreiz var sanāk,jāmēģina visu ir vērst par labu,jāpavada kāds laiks pārdomājot,nedrīkst jūtu uzplūda lēkmes laikā aiziet prom un atstāt tuvāko sāpēs!Tas ir visparastākais egoisms..mēs taču dzīvojam humānā pasaulē,kur tak pastāv kkādi cieņas principi..bet viena īsziņa pagrieza visu par 360 grādiem..tikai pāris vārdu telefona ekrānā.. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:8037 2005-02-10T14:38:00 2005-02-10T14:38:00 2005-02-10T12:54:12Z 2005-02-10T12:54:12Z 1.Secināju,ka man kārtīgi līp klāt vienkāršas, var būt pat citiem liekas, parastas dziesmas.Visu šo nedēļu galvā skan:<br /><br />Noslēpumi tavējie<br />Atmiņas un vārdi nepateiktie<br />Laimes mātes izredzētie<br />Vai mēs esam savējie?<br /><br />2.Pārlasot vecās literatūras klades secināju,ka esmu kļuvis tāds pieaudzis, tāds nopietnāks,rakstu nevis ar jūtām un sapņainiem salīdzinājumiem, bet jau ar nopietniem secinājumiem.Visnotaļ interesanti.<br /><br />3.Paiet laiks un secinu, ka ilgošanās ir diezgan smaga parādība.<br /><br />4.Esmu kļuvis egoistiskās un tas nepavisam nava labi :/ urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:7920 2005-01-23T17:49:00 2005-01-23T17:49:00 2005-01-23T15:56:32Z 2005-01-23T15:56:32Z Man tiešām ļoti patīk sniegs. Īpaši, tad, ja par tā eksistenci jau bija aizmirsts un likās, ka šai ziemā to vairs nesagaidīt. Skatoties uz augšu vienīgā domā bija - gulēt klajā laukā blakus viņai un viss, kas nav atrisināms vai kas ir sarežģīts, samezglots aytšķetinātos pats no sevis. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:7613 2005-01-16T13:06:00 2005-01-16T13:06:00 2005-01-16T11:16:28Z 2005-01-16T11:16:28Z Man sāk patikt šāds dīvains laiks,kad daudzi sūdzas par to,ka nevar braukt slēpot vai vizināties ar kamanām no kalna,jo vnk NAV sniega.Apziņa,ka tagad ir janvāris nemaz nepalīdz,jo burtiski sajūti pavasara gaisu sev nāsīs.<br /><br />Jā..un vēl jūra.Iesaku tur aizbraukt - pozitīvu emociju pieplūdums garantēts.<br /><br />Vakar ievērtēju Kargina māju Bulduru kāpu zonā un nevarēju saprast,kāpēc cilvēks taisa to tādā vietā,kura pēc pāris gadiem būs nobrukusi,jo jūra nāks tuvāk un iznīcinās tās gultni.Varēja redzēt kā džeks esot visiem spēkiem centies to pasargāt no vētras - uzlikti maisu vaļņi,divi bleķa žogi un vēl sazin kas.Ko lai saka - bagātie un viņu izdarības. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:7213 2005-01-07T23:35:00 2005-01-07T23:35:00 2005-01-07T22:59:47Z 2005-01-07T22:59:47Z Nu tā..atkal viens gads riņķī.Sen neesmu iecibojis kko,šovakar,liekas ir atkal laiks.Pirmā jaunā gada nedēļa ir pagalam,tāpat kā tas sasodītais mērkaķis..tagad gailim laiks uzdarboties un sabozt savas spalvas.Īstenībā šis bija pirmais jaunais gads,kad man tiešām bija,ja tā varētu teikt, Jaunā gada sajūta-tajā ietilpst vecā gada pārdomas par izdarīto un tā sagaidīšanas tradīciju prieks.Kkāds māņticīgs biju kļuvis-centos laikā atdot visus parādus(pēdējo atdevu tikai 31ajā...ups:)),apmaksāt visus iespējamos rēķinus,kārtīgi novannoties...darīt visu pēc ticējumiem.Pati sagaidīšana arī bija TĀ NEKO :) (tas pārāk maigi teikts:)) un pats labākais,ka pats LIELAIS NOTIKUMS tika biku nokavēts :),bet tas jau nekas,galvenais,ka mums vēl bija viens vienīgais šampis :) Pārdomājot veco gadu,secināju,ka lai gan tas bijis grūts gads es nenožēloju neko,ko esmu izdarījis un ieguvis.<br />Tagad atkal skoliņa un pats pēdējais un izšķirošais pusgads..īstenībā (nu it kā nedrīkst teikt-māņticība :))es esmu piepildīts-varētu teikt,ka manā dzīvē nu ir viss,tagad tik sisties uz augšu un darīt visu,lai saglabātu harmoniju un prieku,satraukumu,ko sajūtu viņai tuvojoties.Jo kāds gudrais (es jau,protams,neatceros,kurš tieši :)) ir teicis,ka tu nejūti patiesas jūtas pret cilvēku,ja ejot viņu satikt,nejūti satraukumu-bet tas ir savāds satraukums,kas atšķiras no visiem eksāmenu un pirms skaitāmgabalu deklamēšanas skolas priekšā uztraukumiem,tam ir tāda burvība,kas sirdij lēkt augstāk nekā saule aust.<br /><br />Nesen sāku saprast,ko īsti vīrietim dod sieviete.Ir reizes,kad tieši viņa spēj likt viņam saprast savu vērtību un to apzināties.Iespējams,daudzi netic,ka spēs darīt laimīgu tieši šo daiļo būtni,jo kā tā var būt-es taču neesmu viņas cienīgs,ko ta viņa ar mani tagad...nēeeee?Bet īstenībā tā tas nepavisam nav-ja vīrietis spēj darīt savu sievieti laimīgu-viņa dos tam savu atbalstu un iedrošinās viņu uz lielām lietām.Cerams,ka mana rožainā pārliecībā būs pareiza :) un pamudinās dažus indivīdus uz pozitīvismu. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:6924 2004-12-06T19:44:00 2004-12-06T19:44:00 2004-12-06T18:10:07Z 2004-12-06T18:10:07Z Dīvaini,bet šodien pār mani nāca tāda savā ziņā atklāsme,proti,liekas uz mirkli sapratu,kāpēc mēs dzīvojam.Kāpēc esam šai pasaulē,kāpēc skrienam un kas vispār satur kopā mūs ar Zemi un gravitāciju.Neviļus tagad atceros Remarka citātu:<br />"Mīlestībai cilvēks vien nevar dzīvot,cilvēkiem gan."<br />Liekas,ka dzīve balstās uz gādību.Vienkāršu gādību.Dzīvo ar mērķi,lai citam tuvam cilvēkam būtu labi,lai viņš nejustos vientuļš skumjos brīžos un problēmās nebūtu pamests.Veltīt jauku skatienu un saņemt to pašu no viņa atpakaļ-tas liek sirdij sisties straujāk un dēļ tādiem mirkļiem ir vērts dzīvot.Vienkārši dzīvot..nedomājot par nākotni. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:6700 2004-11-20T01:05:00 2004-11-20T01:05:00 2004-11-19T23:35:00Z 2004-11-19T23:35:00Z "...nākotni neatceras,pagātni neaizmirst..."<br />/Lene Marlin/<br /><br />Sēžu un domāju,kāpēc man visu laiku gribas uzzināt kko par to,kas noticis ar man tuvu cilvēku pagātnē.Liekas,ka zemapziņa liek man taujāt un meklēt tās pagātnes dienas,kas sakrājušās citu dzīvēs kā vecas krievu laika klades mūsu lauku māju kumodē.Kaut zinu,ka tas,ko daru ir nepareizi un vēlāk to nožēlošu,atkal pierādās teiciens par to,ka jaaiet cauri ugunij,lai nonāktu pie veldzējoša strauta.<br />Varbūt vnk bribu zināt,kas ar viņu ir noticis pēdējos gadus..kas viņai ir paticis..ko viņa ir ienīdusi..ko mīlējusi.Pieķeru sevi pie domas,ka viss,kas ir bijis,to var iemest acīs,kad parādās strīdi un kasīšanās,bet tad saprotu,ka tā tas NEPAVISAM nav.Es neesmu tāds,kas spēj sāpināt otru metot tam sejā pagātni.Tā darīt ir nežēlīgi,nehumāni.Atkal nonāku pie sākuma - vai pagātni var tik viegli aizmirst??Vai cilvēku attiecībās var iztikt bez seno notikumu pārcilāšanas??Liekas,ka nevar viss,jo tie paši atnāk neviļus,kā sapņi naktī.<br />Varbūt zemais pašvērtējums atkal ir mani pārņēmis??Nez kāpēc uzsākot attiecības gribu,lai es būtu viņas pirmais (STULBĀKAIS kas var būt - jo tas praktiski nav iespējams!!).Domāju par to,ka redz viņa savus bijušos ir mīlējusi savādāk..domājusi par tiem savādāk..,bet manī pavīd jautājums - vai stiprāk nekā???Viņa,protams,saka,ka viņai esot es,bet man laikam ir nepieciešams LABS PSIHOLOGS,lai es šīs lietas izskaidrotu.<br />Nē...psihologu man nevajag...tikai laiku.Ceru,ka man un mums piederēs viss laiks pasaulē..nu kaut tikai uz īsu brīsniņu,lai mēs spētu to palēlināt :)<br />Esmu sapratis,ka nevienam cilvēkam neesmu tik ļoti pieķēries kā viņai,neviens cilvēks un parādība (vispār nekas) man nav sniedzis tādu mieru un piepildījumu kā viņa.<br />Bet ir viena problēma - nekādi nevaru pārvarēt savu slinkumu :/ Šodien satiku sen neredzētu draugu un sapratu,ka manai mammai ir taisnība - es nemācos (kaut gan man likās,ka to daru pietiekoši..),jo tas ko dara mans draugs - to var nosaukt par mācīšanos,manu var nosaukt par...nezinu...par neko. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:6626 2004-11-12T20:19:00 2004-11-12T20:19:00 2004-11-12T19:18:23Z 2004-11-12T19:18:23Z Tagad liekas,ka ļoti drīz snigs sniegs.Atkal viss būs balts un varēsim baudīt visus priekus,kas saistās ar kupenām.Vēl kā vakardienu atceros pagājušo ziemu,kad braucām uz Alūksni slēpot..laiks pagājis milzonīgā ātrumā.<br />Šodien gan bija interesanta diena.Planētu stāvokis laikam kkāds dīvains šodien.Dažreiz dzīve spēj uzdot tāāādu adrenalīna devu,ka nu tikai...bet man jau patīk :) Pēc tam nosmejamies no visas sirds un atceroties par to skudriņas atkal nodarbojas ar savu Lielo Tautu Staigāšanu pa manu muguru.. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:6349 2004-11-09T17:20:00 2004-11-09T17:20:00 2004-11-09T15:28:40Z 2004-11-09T15:28:40Z Par sevi es saku,ka esmu garastāvokļa cilvēks,jovienā laikā varu vnk mierīgi sēdēt un viegli ar acīm skatoties pār telpu domāt savas domas.Dažreiz tās ir domas ir par neko-par klusumu. Citā brīdī toties prāts atveras un varu darīt visādas dīvainas lietas.Varbūt,ka mēs katrs esam savā būtībā esam nedaudz garastāvokļa cilvēki,bet redzot tuvu personu skumstot,gribas viņu uzmundrināt,jo domā,ka nav labi tādam skumīgam būt-tas grauj prātu!Tas piepildās tumšām domām un tas nepavisam nav vajadzīgs.Bet varbūt cilvēks vnk grib būt likts mierā un tādās dienās nevajag viņu traucēt-garastāvoklis mainīsies un to uzreiz varēs pamanīt-atkal viss būs pavecam.<br />šodien atkal mazliet nobesījos,jo sapratu,ka dažas stundas vnk atsēžu un neko nepaņemu no tām līdzi.Tādējādi šo laiku varētu pavadīt lietderīgāk,bet nu neko darīt. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:5968 2004-11-08T17:15:00 2004-11-08T17:15:00 2004-11-08T15:31:03Z 2004-11-08T15:31:03Z Lai arī ko Tu savā dzīvē gribētu mainīt,iespējams,to nevar grozīt nekādā veidā un tam jāpaliek tādam kāds tas ir. Varbūt vnk kkam ir jāiet cauri,lai pēc tam vēlāk saprastu tā sekas un secinātu,ka lai arī cik grūti bija,tagad no tā var daudz mācīties un tas bija noderīgi.Dažreiz arī,lai mainītu kko ir nepieciešams izmainīt notikumu secību t.i. pagriezt laiku atpakaļ,bet tā kā to mēs varam izdarīt tikai savos sapņos,tad saprotam,ka kāds spēks virza mūs caur dažādu notikumu virknei,kuras galā mūs sagaida visaptverošs iznākums.<br />Baigi žēl,ka šodien biju aizmirsis aiziet uz Melngalvju namu,lai atvadītos no mūsu,manuprāt,pašreiz labākā hokeja uzbrucēja.Šis gads vispār liekas tāds dīvains...negribu teikt,lai tas ātrāk beidzas,jo laiks jau tā lido...Iespējams,ka katrā laikā notiek kkādas dīvainības un kreisi,skumji notikumi,bet vnk tie mūs tik ļoti neskar.Turklāt nav joprojām uzskatu,ka pasaulē viss ir līdzsvarā un vnk jādzīvo.<br />Tagad dzirdēju pa radio labu dziesmu,ko palaikam piemirstu un,kad atceros,tad saprotu,ka noteikti jāuzliek tās grupas CD. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:5664 2004-10-28T22:55:00 2004-10-28T22:55:00 2004-10-28T20:06:23Z 2004-10-28T20:06:23Z Monētas mešana, lai izšķirtu kādu jautājumu, kuru pats nekādi nespēj atrisināt, vienmēr ir bijusi laimes spēle. Galvenais jau ir ticība un tad pēc sekundes tās lidojuma tavs domu gājiens jau ir pagriezies ar kājām gaisā. Bet kas notiek, ja paklausām nevis monētai, bet savām vēlmēm. Ja ticam šādām lietām,tad iznāk, ka mēģinam piemānīt likteni un to gan nevar. Tikko to mēģināju un smagi ieberzos!!! Tagad vienīgais ko gribas ir uzreiz šo stulbumu izlabot. Tā kā klausiet monētām!!! :) Vispār pēdējā laikā liktenis ir baigi uzdarbojies un izaicināt to nozīmē raustīt lauvu gan aiz ūsām, gan aiz astes (LIELU lauvu!!) To ar iesaku nedarīt, ja vien neesat milzīgas adrenalīna devas piekritēji un ex-treme jums nāk pie sirds - tad gan uz priekšu :) urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:5532 2004-10-24T15:23:00 2004-10-24T15:23:00 2004-10-24T12:30:08Z 2004-10-24T12:30:08Z Kur var būt vēl ideālākas pāris dienas vienkāršas atpūtas, lielisku sajūtu un, galvenais, nepiespiestības. Tagad tikai saprotu, ka laimes sajūtu var panākt un kad to izdara, tad laiks vienkārši nepastāv, jo liekas, ka tak tikko bija tumšais piekdienas vakars, kad viss vēl tikai sākās..Tagad dvēsele ir smēlusies nu tik daudz iedvesmas kā nekad un es tikai ceru, ka uzrakstīšu katru detaļu neko neaizmirstot..bet jau tagad rodas sajūta, kad to aprakstīt ir neiespējami. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:5169 2004-10-21T16:32:00 2004-10-21T16:32:00 2004-10-21T13:42:26Z 2004-10-21T13:42:26Z Man sāk apnikt šīs pasaules iekārtojums. Visi kaut kur skrien, visiem tik daudz kas jāpadara, ja necentīsies nekā nesasniegsi...bet galvenais, ka pats jau arī esi iekšā šai virpulī. Lūk, piemēram, man vēl līdz rītdienai tik daudz jāpadara, bet ir tik maz laika. Pēc 1h man būs lekcijas un mājās būšu ap 10tiem un tad mani gaida rezencija un KD iespējams manā galvenajā priekšmetā, bet šobrīd es neko nedaru, lai paildzinātu sev šīs nakts miegu un zināt kāpēc - jo negribu - man kaut kā apnicis centies un triekties pēc kaut kā, jo liekas, ka materialitātē neslēpjas tā pilnīgā cilvēka laime - tā ir jāmeklē dimetriāli citā parādībā. Tagad ļoti vēlētos vienkārši atpūtu (ar apziņu, ka nekas nav jādara). Ļoti vēlētos, lai kāds noņem no manas galvas to sajukuma sajūtu, kas pēdējā laikā mani pārņem aizvien biežāk. Un ja tā sajūtos tagad, tad kas būs vēlāk?? Traki!!!!!!!!!!! Labi, ka vismaz pazīstu kādu, kas iespējams to varētu izdarīt - vismaz ir cerība uz gaišāku nākotni.<br />P.S. Paradoksāli, bet jau 3šo gadu pēc kārtas esmu aplaidis ar gribu visus savas ģimenes locekļus - apsveicami. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:4970 2004-10-15T17:29:00 2004-10-15T17:29:00 2004-10-15T14:43:39Z 2004-10-15T14:43:39Z Nu tad beidzot viss ir apmēram sataisīts tā, lai kompis ietu un Internets darbotos.<br />Stulbi, bet laikam tā ir, ka mūsu ikdienas straujajā ritmā mēs aizmirstam par visu, kas mūs sagaida mājās - par ģimeni. Rīt stāvot pie vecmammas laikam vienīgais ko varēšu pateikt - piedod. Piedod, ka tik ilgi neparādījos, piedod, ka neaizbraucu pie vectēva un nepastāstīju kā viņam tur vienam laukos iet.. Vēl stulbāk ir tas, ka nav manī tās sajūtas, kurām ir jābūt, kad zaudē. Laikam pasaulē pat cilvēks ir tāda vērtība, kuru ātri aizmirst. Es nedomāju, ka šodien nemaz nedomāju par to - tieši otrādāk, bet cilvēki man apkārt novērsa šīs domas. Mamma un pārējie arī, liekas, kaut kā jau citā ritmā ievirzījušies.Varbūt tas tāpēc, ka vecmammas liktenis jau kādu laiku bija nolemts.. Daudz asaru jau izraudāts. Šis ir tikai punkts uz i. Vakar kopā apskatījos lietas, kuras dosim viņai līdzi - atceros katru - domāju, ka tās visas ir tik dārgas, ka žēl tās būtu atdot, bet nē - tā vajag. <br />Laiks atkal ritēs tālāk un liekas, ka tikai pats Zemes pievilkšanās spēks ir tas, kas mani vēl tur pie zemes. Mēs vienkārši izdzīvojam to savu mūžu un paliekam turpat. Atkal nāk prātā Renāra vārdi, kas perfekti attaino šādas lietas:<br /><br />Mēs atnācām un kāds aizies<br />Mēs aiziesim un nāks cits<br />Un tā tam, tā tam būs griezties<br />Kamēr pasaule sev vēl tic. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:4840 2004-10-14T17:38:00 2004-10-14T17:38:00 2004-10-14T15:02:37Z 2004-10-14T15:02:37Z Bļāviens, kur var būt tāda ironija - vot tieši šodien braucot autiņā domāju, ka piektdien, kad beidzot visas lietas būšu nokārtojis, aiziešu pie slimās vecmammas, jo jau kādu nedēļu nebiju tur bijis, apstīšos kā viņai iet. Mamma arī sen pie viņas nebija bijusi - viņai arī darbs un darbs tieši šajā brīdī!!! Lūk tieši šajā un nevis nākamajā vai vēlākajā, bet tieši šajā laikā mēs bijām tik aizņemti...bet liktens jau negaida mūs, viņš pats nāk un paņem. B**D! Runā, ka it kā tuvs cilvēks jūt kāda aiziešanu, sākas tāds nemiers vai nedrošība, bet šī bija it kā tikai parasta diena un es neko tā īpaši nejutu, bet psaulē palika par vienu labu cilvēku mazāk.....Mamma atnāca......Tagad domāju nez kur vecmamma tagad?? Ko dara?? Vakarnakt ar vienu personu aizrunājāmies pa telefonu un man nez kāpēc likās, ka tumsā kāds manā balkonā nāk mani apraudzīt...B**D un tāda ironija...vot tieši tagad, vot kāpēc tā notiek??????????? B**D vot pasakiet????????/ urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:4364 2004-10-08T22:18:00 2004-10-08T22:18:00 2004-10-08T19:27:57Z 2004-10-08T19:27:57Z Kompītis atkal darbojas...yeeeeeeee :) Manam HDD laikam vajadzēja kādu laiku, lai pierastu pie vecajiem apstākļiem. Es sapratu, ka ceļojumi viņam nenāk par labu. Tā jau ir - citam dari labu, bet beigās pašam sanāk slikti - aizvedu HDD pie drauga, lai šim arī tiek kaut kas no pirātiskajiem Internet jaukumiem, bet pārnākot mājās kompītis nežēlīgi bramzēja, it kā būtu veicis nez kādu milzīgu pārgājienu. Nu labi, ka pašlaik šis strādā...un tā līdz nākamajai reizei.<br />Vakar bija pirmie kursi un atkal pretējais dzimums gāja pāri visām teorijām. Kaut kas ar mani nava labi - sācies pavasaris (rudenī) ;) Gribās ārdīties un neko nedarīt, izklaidēties, pamīļot meitenes... :) Kad mana literatūras skolotāja, redzot, ka es neko stundās nedarot, saka, ka ar mani nav labi, tad toč nava labi :0 Hormoni uzdarbojas.... urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:4327 2004-09-16T21:26:00 2004-09-16T21:26:00 2004-09-16T18:26:12Z 2004-09-16T18:26:12Z Tagad sāku pajaust, ka man galīgi negribas mācīties tos priekšmetus, kuros nelikšu ekšus, mēģinu koncentrēties uz citiem, bet to jau vajadzēja darīt iepriekš, tad es tagad zinātu vairāk...atkal pārdomāju par laika mašīnu, kā dažreiz varētu pagriezt tā grožus atpakaļ. Arī kaut kā iešāvās prātā doma, ka es gribētu, lai man pieķertos zelta zivtiņa vai arī es atrastu bēniņos vai skapī kādu vecu lampu..tad sekotu vēlēšanās pieprasījums un es nešaubītos:spēja būt neredzamam, spēja lidot, kļūt nemirstīgam. Tad tagad, kad tā īsti negribētos neko darīt, es varētu mierīgi lidināties pāri Rīgas vai kādas citas pilsētas debesīm un mierīgi redzēt kā kūsā tās naksnīgā dzīve..spētu neredzami pastaigāties pa visām saviesīgajām vietām, apskatīt cilvēkus..tagad sāku domāt, ka šādas spējas varētu izmantot arī savtīgos nolūkos, bet es, protams, centīšos to nedarīt ;) Vēl es varbūt aizlidotu pie viņas, paskatītos ko labu viņa dara, kā izskatās vide, kurā viņa dzīvo, apsēstos blakus un vienkārši klausītos kā viņa elpo..varbūt izlēkt pa balkona logu un mēģināt, varbūt ka sanāk? :) urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:3953 2004-09-15T16:55:00 2004-09-15T16:55:00 2004-09-15T13:55:49Z 2004-09-15T13:55:49Z Ārā agrs rudens<br />Nesnieg vēl sniegs<br />Vārdi kā asmens<br />Jo nenāk man miegs<br />Truls tas bezgala<br />Dvēselē slēpts<br />Vai vakar tai sala?<br />Vai runāt man grēks?<br />Sacīt vārdus skaļus<br />Kurus neuzvar tavs spēks<br />Atstāt tos klajus<br />Lai noplok kas sēts.<br /><br />Šodien visu laiku viena dziesma galvā skan un arī tagad jau kādu 10-to reizi mans maģītis to griež uz apli. Tūlīt atnāks tēvs mājās un teiks, ka es atkal esmu galvu saspiedis :).<br /><br />To the soul's desires<br />The body listens<br />What the flesh requires<br />Keeps the heart imprisoned<br /> <br />What the spirit seeks<br />The mind will follow<br />When the body speaks<br />All else is hollow<br /><br />I need your tenderness<br />I need your touch<br />I dream of one caress<br />I pray too much<br /><br />Kaut kāds dīvains...galva sāp, acis miglojas.. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:3708 2004-09-10T22:52:00 2004-09-10T22:52:00 2004-09-10T20:21:41Z 2004-09-10T20:21:41Z Bez vārdiem. Bērēs labāk nerunāt un neteikt neko. Cilvēku sejas izsaka visu..<br />Autiņš tomēr tika savests kārtībā un mēs no agra rīta devāmies uz Alūksnes rajonu, lai atbalstītu mūsu skolotāju. Šodien man diezgan krasi mainījās domas par mūsu direktoru. Džeks laikam uzskatīja mūs par galīgiem idiotiem - it kā mēs nezinātu, kur tieši īstenībā ir jābrauc, taču jau divas dienas pirms brauciena mēs vienkārši apskatījāmies kartē un izdomājām maršrutu, bet šorīt šis mums zvana un saka, lai mēs labāk apmetam maziņu līkumiņu un braucam uz skolotājas mājām pa Alūksnes otru pusi. Plus vēl tas, ka džeks divas reizes aizbrauca pa nepareizo ceļu un sākumā viņu līdz pilsētas nomalei pavadīja menti..tā kā mēs gandrīz nokavējām visu pasākumu (man šodien kaut kā gribas kādam uzd**st) Skolotāja liekas gan bija priecība par mūsu apciemojumu. Visvairāk bija žēl bija vecīša sieviņu, kurai tagad vienai pašai būs jāpārvalda visa saimniecība. Žēl arī mazdēla, kuram varētu jau būt kādi seši gadi un kurš tā īsti nesapratis kas notiek tā drebelīgi turējās pie mammas rokas un likās, ka tikai tad, kad skatījās uz vectēvu pēdējo reiz, īsti sapratis, ka... Arī trīs smiltšu saujas kaut kā vienaldzīgi krita no visu cilvēku rokām un mājas sunītim sēri gaudojot līdzi skumjajām melodijām mēs pavadījām pēdējā gaitā vēl vienu šīs dīvainās pasaules iemītnieku. Tad pēkšņi sacēlās vējš un likās, ka tas aiznes viņa dzīvību pāri garajām priežu galotnēm uz kādu, cerams, labāku vietu. Pats īsti nezinu, kāpēc tagad raxtu šādus drūmus teikumus, dvēsele atraisījās..<br />Visvairāk besīja vienš džeks, kurš tēloja baigo fotogrāfu un centās iemūžināt šī pasākuma labākos momentus. Nu es saprotu, ka cilvēkiem gribās dažas fotogrāfijas atstāt par piemiņu, bet tad jau labāk skatīties uz vecajām dzīvā vectēva bildēm, nevis klusajā, viņa bēru dienā skraidīt apkārt ar fočiku un fočēt izraudātas sejas un aizgājušu cilvēku - cieņas nava!<br />Vēl besī, ka šādu dienu beigās pārvērš par nodzeršanās un noēšanās dienu, jo pēc visa pasākuma varēja samanīt (pareizāk sakot sajust) cilvēkus, kuri bija jau mazliet šmigā, jautronīgi čaloja un likās, ka domāja par svētku mielastu.<br />Varbūt maazliet pārspīlēti, bet likās, ka tā bija.<br />Kaut kāds mazliet gruzonīgs noskaņojums, laikam jāliekas gulēt. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:3540 2004-09-09T20:02:00 2004-09-09T20:02:00 2004-09-09T17:02:38Z 2004-09-09T17:02:38Z Vot tā pa žiņi ir, jo tu pēc iespējas vairāk plāno un štuko, jo no tā visa nekas nesanāk. Dažreiz tie pasākumi, kas notikuši nejauši vai uz haļavu izdodas labāk. Šonedēļ it kā gribēju, it kā negribēju braukt uz savas skolas sporta dienu, jo pagājušos gadus tajā laikā biju vai nu slims vai arī iegruzīts, tad šogad domāju, ka vajadzētu aizbraukt, kaut gan kaut kā negribējās savu "sūri, grūti" nopelnīto (pareizāk sakot piehaltūrēto) naudiņju iztērēt. Pēķšņi atskārtu, ka gribu braukt viņas dēļ, jo maybe man radīsies iespēja ar viņu tuvāk iepazīties. Tā jau atkal ir, ka skolas laikā sākas tāda kā ieķeršanās..(nezinu kā pareizi pateikt..toļi ne mānija..toļi ne ..nezinu..:) Tu kādu laiku sāc piedomāt par kādu cilvēku, kuru gribētos trakoti mīlēt. Tu pat nezini par viņu pilnīgi nekā, vienkārši liekas, ka viņa ir tavs tips..tavu vēlēšanos piepildījums..ābola otra puse.. Tagad, kad šito raxtu, domāju, ka iespējams, ka ar mani tā ir noticis arī agrāk, ka varbūt tikai pateicoties tam, ka vakaros debesis šai laikā ir tik superīgas, tāpēc, ka atvasaras vēlīnais gaiss rīta agrumā ir tik fantastiski jauks, tāpēc manī uzjundī kaut kas līdzīgs jūtām..iespējams, ka kārtējā aizraušanās..?? Who knows?? Domāju, ka bez šīs sajūtas es nespētu dzīvot, es tad būtu tik tukšs kā visums pirms Lielā sprādziena (šodien bioloģijā par evolūciju mācījāmies :)). Es būtu tik viegls un vienaldzīgs kā tie dūmi, kas pārklāj manu skatu uz logu (nez kurš idiots ir krūmus pagalmā aizdedzinājis??) un paceļas gaisā pilnīgi bez svara un domas kur doties. Kaut arī šai sajūtai nav lemts materializēties, es tomēr vēl joprojām gribu to iekšienē sajust, apjaust, ka viņa pastāv.<br />Bet uz skolas sporta dienu es tomēr nebraukšu, jo mūsu skolotājai nomira tēvs (lai viņam vieglas smiltis) un rīt mums bija paredzēts braukt uz bērēm, bet šovakar man pateica, ka mašīna ar ko bija paredzēts braukt ir čupā tā kā...nez.<br />Lai nu kas, bet daba šai laikā man ļoti patīk. Gribas vairāk vēl pa āru ņemties, kaut gan basītim laiks ar katru kļūst aizvien aukstām, tomēr kamēr es vēl varēšu iemest bumbu grozā es nākšu uz laukumu. Tagad atceros, ka Mumiņš arī kādā rakstā bija teicis, ka viņam arī ļoti patīkot tas laiks, kad vasara mainoties uz rudens pusi, es viņam piekrītu. Nesen Re:loadā atkal bija iespēja pavērot Prāta Vērtu darbībā - man, piemēram, nevajadzēja nekādas cukura meitenes, prātinieki kā vienmēr spīdēja pie Mežaparka debesīm :) Ceru, ka Mumiņš no tās zeltītās maliņas arī ar smaidu noraudzījās uz notiekošo un bija lepns par to, ka varēja būt viens no šī lieliskā piecinieka. urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:3147 2004-09-01T15:51:00 2004-09-01T15:51:00 2004-09-01T13:04:22Z 2004-09-01T13:04:22Z Jāaaaaaaaaaaa, šodien 1. skolas diena - jūtos dīvaini, liekas, ka gan pašā skolā, gan starp cilvēkiem, gan manī valda tāds satraukums, domāju, ka pēc kāda laika tas pāries. Varu teikt vienu, tagad ir jāsaņemās. Vajag nomest visus slinkumus un miegainību pie malas. Galvenais vajag saprat, ka nedari to ko no tevis prasa priekš kāda cita, bet priekš sevis un vislabāka lieta ir gandarījums par padarītu darbu!!!<br /><br />Gribētos intereses pēc zināt, kas sarunāja Nac. teātra aktrisi pie mums, kura nodziedāja pāris dziesmas un pie reizes arī zvaniņu iezvanīja. Ieklausoties dziesmās prātā palika viens citāts, kurš tagad rotā manu stunda saraksta lapiņu:"Tici brīnumam, jo katrs mirklis ir burvība."<br /><br />Prieks bija arī viņu redzēt, tagad galvā atkal uznāk domas par mēģinājumiem kaut ko pasākt, bet es jau nu gan nespēšu iesākt, tāpēc pie sapņainām domām vien būs jāpaliek, bet es jau esmu pieradis... urn:lj:klab.lv:atom1:dreamer_:2876 2004-08-08T23:09:00 2004-08-08T23:09:00 2004-08-08T20:09:54Z 2004-08-08T20:09:54Z Skyhell iedrošināts nopublicēšu vēl kādu dzejolīti par tieši viņai tuvu tēmu:<br /><br />LietusMākoņi<br /><br />Lietus aizskalo prom pasauli<br />Lietus aizskalo projām mani no pasaules<br />Renstelēs klusi tas skan<br />Dzird to, bet nemana<br />Varbūt nemaz nelīst<br />Tik mākoņu par daudz<br />Sarodas tie, kad nav ko darīt<br />Nopūšas klusi, jo grūts mūžs tiem<br />Raud asaras klusi pār plašumiem<br />Klejo tie pa debess jumu<br />Vientuļi vieniem<br />Kā putniem, mājās traucošiem<br />No rudens aukstā vēja bēgošiem<br />Tik no aizņemtības Saule raida tos prom<br />Saka, lai nerādās tuvumā šai<br />Vienīgi Mēness, draugs, nesmādē<br />Tam naktī arī gribas patērzēt.<br /><br />Rīt jābrauc pie slimās vecmammas, pāris dienas varēšu atbrīvoties no visa, kas atrodas manās mājās. Mierīgi mēgināšu pabeigt Remarka grāmatiņu, ko studēju jau laikam visu vasaru. Šodien sēdēju pie PC un acis kaut kā aizvirzījās uz sienas kreiso pusi, kur stāv mans kalendārs. To aplūkojot secināju, ka 3 nedēļas un viss..atkal mācību process. Atkal sāka uzmākties domas par pēdējām mazāk nekā 365 dienām skolā, par augstskolas meklējumiem, eksāmeniem...labi, viss, šito tematu pašlaik slēdzam, par to domāsim...labāk nedomāsim.