| *** |
Sep. 10th, 2004|10:52 pm |
Bez vārdiem. Bērēs labāk nerunāt un neteikt neko. Cilvēku sejas izsaka visu..
Autiņš tomēr tika savests kārtībā un mēs no agra rīta devāmies uz Alūksnes rajonu, lai atbalstītu mūsu skolotāju. Šodien man diezgan krasi mainījās domas par mūsu direktoru. Džeks laikam uzskatīja mūs par galīgiem idiotiem - it kā mēs nezinātu, kur tieši īstenībā ir jābrauc, taču jau divas dienas pirms brauciena mēs vienkārši apskatījāmies kartē un izdomājām maršrutu, bet šorīt šis mums zvana un saka, lai mēs labāk apmetam maziņu līkumiņu un braucam uz skolotājas mājām pa Alūksnes otru pusi. Plus vēl tas, ka džeks divas reizes aizbrauca pa nepareizo ceļu un sākumā viņu līdz pilsētas nomalei pavadīja menti..tā kā mēs gandrīz nokavējām visu pasākumu (man šodien kaut kā gribas kādam uzd**st) Skolotāja liekas gan bija priecība par mūsu apciemojumu. Visvairāk bija žēl bija vecīša sieviņu, kurai tagad vienai pašai būs jāpārvalda visa saimniecība. Žēl arī mazdēla, kuram varētu jau būt kādi seši gadi un kurš tā īsti nesapratis kas notiek tā drebelīgi turējās pie mammas rokas un likās, ka tikai tad, kad skatījās uz vectēvu pēdējo reiz, īsti sapratis, ka... Arī trīs smiltšu saujas kaut kā vienaldzīgi krita no visu cilvēku rokām un mājas sunītim sēri gaudojot līdzi skumjajām melodijām mēs pavadījām pēdējā gaitā vēl vienu šīs dīvainās pasaules iemītnieku. Tad pēkšņi sacēlās vējš un likās, ka tas aiznes viņa dzīvību pāri garajām priežu galotnēm uz kādu, cerams, labāku vietu. Pats īsti nezinu, kāpēc tagad raxtu šādus drūmus teikumus, dvēsele atraisījās..
Visvairāk besīja vienš džeks, kurš tēloja baigo fotogrāfu un centās iemūžināt šī pasākuma labākos momentus. Nu es saprotu, ka cilvēkiem gribās dažas fotogrāfijas atstāt par piemiņu, bet tad jau labāk skatīties uz vecajām dzīvā vectēva bildēm, nevis klusajā, viņa bēru dienā skraidīt apkārt ar fočiku un fočēt izraudātas sejas un aizgājušu cilvēku - cieņas nava!
Vēl besī, ka šādu dienu beigās pārvērš par nodzeršanās un noēšanās dienu, jo pēc visa pasākuma varēja samanīt (pareizāk sakot sajust) cilvēkus, kuri bija jau mazliet šmigā, jautronīgi čaloja un likās, ka domāja par svētku mielastu.
Varbūt maazliet pārspīlēti, bet likās, ka tā bija.
Kaut kāds mazliet gruzonīgs noskaņojums, laikam jāliekas gulēt. |
|