| Dammmm. |
Sep. 9th, 2004|08:02 pm |
Vot tā pa žiņi ir, jo tu pēc iespējas vairāk plāno un štuko, jo no tā visa nekas nesanāk. Dažreiz tie pasākumi, kas notikuši nejauši vai uz haļavu izdodas labāk. Šonedēļ it kā gribēju, it kā negribēju braukt uz savas skolas sporta dienu, jo pagājušos gadus tajā laikā biju vai nu slims vai arī iegruzīts, tad šogad domāju, ka vajadzētu aizbraukt, kaut gan kaut kā negribējās savu "sūri, grūti" nopelnīto (pareizāk sakot piehaltūrēto) naudiņju iztērēt. Pēķšņi atskārtu, ka gribu braukt viņas dēļ, jo maybe man radīsies iespēja ar viņu tuvāk iepazīties. Tā jau atkal ir, ka skolas laikā sākas tāda kā ieķeršanās..(nezinu kā pareizi pateikt..toļi ne mānija..toļi ne ..nezinu..:) Tu kādu laiku sāc piedomāt par kādu cilvēku, kuru gribētos trakoti mīlēt. Tu pat nezini par viņu pilnīgi nekā, vienkārši liekas, ka viņa ir tavs tips..tavu vēlēšanos piepildījums..ābola otra puse.. Tagad, kad šito raxtu, domāju, ka iespējams, ka ar mani tā ir noticis arī agrāk, ka varbūt tikai pateicoties tam, ka vakaros debesis šai laikā ir tik superīgas, tāpēc, ka atvasaras vēlīnais gaiss rīta agrumā ir tik fantastiski jauks, tāpēc manī uzjundī kaut kas līdzīgs jūtām..iespējams, ka kārtējā aizraušanās..?? Who knows?? Domāju, ka bez šīs sajūtas es nespētu dzīvot, es tad būtu tik tukšs kā visums pirms Lielā sprādziena (šodien bioloģijā par evolūciju mācījāmies :)). Es būtu tik viegls un vienaldzīgs kā tie dūmi, kas pārklāj manu skatu uz logu (nez kurš idiots ir krūmus pagalmā aizdedzinājis??) un paceļas gaisā pilnīgi bez svara un domas kur doties. Kaut arī šai sajūtai nav lemts materializēties, es tomēr vēl joprojām gribu to iekšienē sajust, apjaust, ka viņa pastāv.
Bet uz skolas sporta dienu es tomēr nebraukšu, jo mūsu skolotājai nomira tēvs (lai viņam vieglas smiltis) un rīt mums bija paredzēts braukt uz bērēm, bet šovakar man pateica, ka mašīna ar ko bija paredzēts braukt ir čupā tā kā...nez.
Lai nu kas, bet daba šai laikā man ļoti patīk. Gribas vairāk vēl pa āru ņemties, kaut gan basītim laiks ar katru kļūst aizvien aukstām, tomēr kamēr es vēl varēšu iemest bumbu grozā es nākšu uz laukumu. Tagad atceros, ka Mumiņš arī kādā rakstā bija teicis, ka viņam arī ļoti patīkot tas laiks, kad vasara mainoties uz rudens pusi, es viņam piekrītu. Nesen Re:loadā atkal bija iespēja pavērot Prāta Vērtu darbībā - man, piemēram, nevajadzēja nekādas cukura meitenes, prātinieki kā vienmēr spīdēja pie Mežaparka debesīm :) Ceru, ka Mumiņš no tās zeltītās maliņas arī ar smaidu noraudzījās uz notiekošo un bija lepns par to, ka varēja būt viens no šī lieliskā piecinieka. |
|