| Laiks... |
Jun. 11th, 2004|11:51 pm |
Jau atkal viena nedēļa pagalam. Tagad būs divas brīvas dienas un varēšu vismaz domas sakopot. Vakar vakarā stāvēju pieturā un redzēju uz viena džeka somas (kurā bija ģitāra) uzlīmētu zīmīti ar uzrakstu :"Strādā, pērc, mirsti." Sāku domāt ka visu mūsu dzīvē nosaka tikai nauda. Tas ir tas pēc kā tiecamies. Smagi strādājam, lai nopelnītu, lai varētu apmierināt kaut vai pašas nepieciešamākās vajadzības. Dažiem ir tāda situācija, ka viņi strādā dienām un naktīm, lai tikai nopelnītu iztikai un komunālajiem, bet es neticu, ka naudas pelnīšana ir mūsu dzīves uzdevums. Bet padomājot par to, ka iespējams dzīve kļūs tik ļoti vienmuļa, ka tu pat pa sienām varēsi staigāt, bet nekas nemainīsies - tikai darbs, mājas, darbs mājas... vai vēl ļaunāk - darbs, darbs , darbs. Es skatos uz saviem priekšniekiem un ceru, ka ar mani tā nenotiks. Es eju no darba prom ap 9 vai 10, bet viņi vēl paliek, viņos īsti nav manāms nogurums, tikai vienmuļums. Ir tāda sajūta, ka viņi vairs nav spējīgi cilvēcīgi parunāt, starp viņiem un citiem ir tikai darba attiecības. Es jautāju:"Nu ko dari, kā iet, tu nu gan aizsēdējies." Bet viņi tikai attrauc:"Nu jā, tā gadās" un turpina skatīties monitorā. Skumji..kaut gan kā es lasīju vienā žurnālā interviju ar vienu priekšnieku, tad kā viņš teica - sakārtotas darba attiecības ir daļa no viņa sirdsmiera - viņš jūtās labi, ja viņam darbā ir viss ok - tas dara viņu laimaīgu..maybe..
Man ļoti gribētos strādāt darbu, kurā nevajadzētu sēdēt visu dienu vienā vietā un skatīties kompī (jo bez tā jau neiztiksi). Es pat nezinu ko varētu darīt, bet būtu forši, ja varētu strādāt kustībā, būt pasaules apritē - ceļot, satikties ar cilvēkiem un, protams, saņemt par to smuku naudiņu :) Ak sapņi, sapņi...Tādu darbu dara pārdošanas menedžeris, bet cik tad viņiem tur maksā..hm. Bet nu visu, protams, nevar gribēt! |
|