|
28. Feb 2010|20:44 |
Renāte šodien rakstīja par "īstā prinča atrašanu". Tas likās kaut kā tik ļoti pazīstami. Atceros, kā vēl pirms gada ik brīvā brīdī pie sevis spriedelēju par mīlestības kritērijiem un pierādījumiem. Kā mēģināju sev iestāstīt, ka neesmu izmisusi savas otras puses meklējumos, vienmēr apmierinoties ar to, kas bija. Jo slikti jau nebija. Katrreiz satiekot kādu, es vienmēr novērtēju, vai šis varētu būt mans vīrs, manu bērnu tēvs utt. Un tad, ja nesanāca (nekad jau arī nesanāca) parasti vainoju sevi par to, ka pārāk daudz par to domāju, analizēju, gaidu. Tomēr pirms gada (nu jau nedaudz vairāk), es beidzot sapratu, kādas muļķības reiz patērējušas tik daudz manas enerģijas. Mans "princis baltā zirgā" ar visu mīlestības kalnu ieradās kā zibens spēriens pie skaidrām debesīm, protams, ka tieši tad, kad to vismazāk gaidīju un kad tas vismazāk bija nepieciešams. Un līdz ar patiesām jūtām, tik tiešām vairs neatliek laika un nepieciešamības spriedelēt par tām. Nekādi kritēriji, noteikumi vai pierādījumi vairs neeksistē, vai vismaz nav svarīgi. Un pats jaukākais, ka par spīti mītiem un leģendām, siltums krūtīs nevis ar katru dienu pamazām izdziest, bet sāk kvēlot arvien vairāk. Kopš satiku Kristu, esmu sākusi ļoti šaubīties, vai citāda mīlestība, kas nav no pirmā acu skatiena, maz ir iespējama. |
|