|
23. Okt 2006|19:24 |
-Vai es esmu iedomīga?
-Hmmmm... Kā to saprast?
-Nu tā arī saprast. Vai es esmu iedomīga?
-Ko tu domā ar vārdu "iedomīga"?
-Nu... vai, tavuprāt, es sevi vērtēju augstāk par citiem?
-Hmmm....
-Nu vienkārši pasaki, kā tu domā.
-Mmmm... Godīgi?
-Nu loģiski, ka godīgi!!!
-Mmmmm... Tu izskaties iedomīga!
-Kā to saparast?
-Nu... Tu tad, kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju, es čista domāju, ka tu esi iedomīga.
-Kādēļ?
-Nu tādēļ, ka tu staigā ar taisnu muguru, galvu pacēlusi augšā, nevis tā kā citas šmaras...
-Un?
-Nu ko un? Tādēļ arī tu izskaties iedomīga. Tu vienkārši esi ļoti pašpārliecināta. Bet tas ir labi.
-Bet tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu, vai es esmu iedomīga?
-Mmmm... .... .... Nē, es drīzāk teiktu, ka nē.
-Tiešām? Mmmm... Nu paldies... Bet zini, es tomēr nedaudz esmu. Es tomēr domāju, ka es esmu kaut kas vairāk, par to bomzi pie miskastēm, es domāju, ka es esmu spēcīgāka par tiem, kas tikai čīkst un neko nedara. Es ticu, ka es varu vairāk, nekā kurš katrs. Bet... Bet es nevērtēju cilvēkus zemāk par sevi, iekams neesmu viņus kaut nedaudz iepazinusi...
-Nu tā jau arī vajag! :)
-Nu var jau būt... |
|