|
18. Sep 2008|23:32 |
Esmu iesprūdusi smilšu pulkstenī. Laiks man piekļaujas un aprij. Vēl turos, bet ikviena kustība atgādina par plūstošajām smiltīm, kas arvien vairāk ierok mani savā aukstajā azotē.
Laiks paņem mani savā varā. Tādēļ man vairs nav pat diena, un pat ne stunda vai 10 minūtes. Es slīkstu arvien dziļāk sekunžu ritmā līdz mani uz mirkli pārņems klusums. Un tad kāds atkal varēs pastiept savu roku pretim un apgriezt pulksteni otrādi. Un mani atkal varēs sastapt. |
|