|
27. Sep 2006|22:24 |
Katram cilvēkam noteikti ir lietas, kas sagādā prieku, dod gandarījumu vai vienkārši labu sajūtu. Bieži tās ir lietas, kas mums ir ikdienas sastāvdaļa un kurām mēs dažbrīd apzināti pat nepievēršam lielu uzmanību. Bet te atkal pierādās tas, ka cilvēki aizdomājas tikai tad, kad pēkšņi kaut kas pazūd, kaut kas tiek atņemts. Tad pietrūkst visvairāk. Un es negribu, lai man pietrūkst.
Šobrīd ir brīdis, kad man gribās saraut pilnīgi visus kontaktus kādi man pastāv, pabūt tikai ar sevi, nevienu nepazīt. Tik ļoti gribās sākt veidot savu pasauli no jauna, tai vajadzētu būt gluži vai dievišķai sajūtai. Bet laikam jau neviens to neļaus. Nezinu nevienu, kas man varētu pateikt:"Unda, aizmirsti pilnīgi visu uz šīs pasaules, ieskaitot mani, un sāc no nulles!" Neviens man tā nevarētu pateikt, jo tas nebūtu iespējams. Bet cik žēl, ka nebūtu. Ja neeksistētu nekas, nebūtu jāizdara izvēles, kuras nevēlos izdarīt. |
|