|
23. Sep 2007|16:37 |
Saka, ka pavasaris nāk ar tauriņiem, kas, vicinot savus spārnus, spēj vēderā sacelt viesuli. Man laikam jāsaka, ka rudens savukārt pilns ar mazām drozofilēm (nezinu kā raksta), kas nedod mieru ne mirkli un sajauc visu labo ar saviem sūdiem. Bet ne jau par kukaiņiem es šeit runāju.
Man liekas, ka nu beidzot ir pienācis tas brīdis, kad esmu sevī pavisam sapisusies. Piedodiet, ja kādam traucē mana leksika, bet es parasti cenšos teikt, ko domāju. Es vairs netieku ar sevi galā un man laikam savā ziņā nāksies piekrist Anetei, ka studenta dzīve nav viegla. Problēma jau nav tajā, ka man pēkšņi būtu ārkārtīgi stresaina dzīve (kā tas absolūti nemaz nav) vai arī, ka man kā jau tipiskam studentam nebūtu nudas. Nebūt ne. Man vienkārši visa ir par daudz! Par daudz, par daudz, par daudz! Ņemiet man visu prom, es neko no tā šobrīd nevēlos. Tikai atstājiet mani uz brītiņu vienu. Vienu pašu manā baltajā, tukšajā istabā. Savādāk es nespēju aptvert un sakārtot visas tās emocijas, ko jūs man tādām čupām berat virsū. Jā, es zinu, ka tās ir tikai un vienīgi labas un pat glaimojošas, bet par daudz, par daudz, par daudz. Jo jūs visi esat par daudz. Es vairs pat neatšķiru kā jūs dēvēt. Bet.. es vairs nespēju arī apstāties. Es gribu prom, bet eju vēl dziļāk pūlī un sniedzu arvien vairāk un vairāk roku. Es visas gribu un visas ienīstu. Vienkārši sakiet man "NĒ!" Atbrīvojiet mani no manis pašas uzliktās neesošās atbildības un vainas sajūtas. Vienkāši brīdi ļaujiet man justies vientuļai. |
|