| 1. diena |
[17. Okt 2007|18:16] |
Man laikam atkal vajag brīvdienu. Brīvdienu no visa un visiem. Tikai es un es. Mieru, lai saņemtos un savestu sevi kārtībā, izdarītu visus saplānotos darbus.
Un vēl man liekas, ka Rīgā es nekad un nekādi netikšu vaļā no bailēm. Varbūt tās nav bailes, bet tikai uztraukums, un tomēr... Tas mulsina. Liekas, ka viena netikšu galā, par spīti tam, ka vienmēr var atrast kādu, kas atbalsta.
Man jādodas uz koncertu, bet negribu. Nevienu vairs negribu. Tikai izvemties un iebakstīt kādam acī, tā, lai sāp.
Mūzika arī skan nodrāzta - vecas Ziemassvētku dziesmas, bet neceļas pat roka to nomainīt. Un atkal jau kāds mani traucē. (Iešot dejot - idiots!)
Man ir noriebies dzīvot tik sasodīti "normālu" dzīvi. Vai nu metiet mani zaņķī, vai celiet debesīs. Labāk zaņķī - vismaz jutīšu, ka dzīvoju. Tagad tas ir tikai teātris. Banāls, nodrāzts, lēts teātris, kurā viss vienmēr beidzas "laimīgi". Pie velna! Kas tad ir laime? Man nepietiek ar mīļu smaidu no rīta un saules stariem uz kailiem ceļiem. Ņemiet man visu nost. Ņemiet man nost mani pašu, atstājiet tikai ūdeni. Ūdeni, kuru ielejot krūzē, tas kļūst par krūzi.
Dodiet man mīlēt. Tā pa īstam mīlēt. Ai, fak, ko es muldu! Es neticu mīlestībai. Kur jau tas laiks, kad klusībā neticu! Tā ir tikai ilūzija. Vispirms hormoni, tad draudzība, tad uzticība, tad pieradums un beigās bailes no vientulības. Šis nodrāztais vārds, kas vairs neko nenozīmē - mīlestība. (Un atkal jau kāds mani iztraucē.)
Man liekas, ka es šobrīd gribētu raudāt, bet nav par ko un asaras netek. Pat profilakses pēc (kā Ance saka) nesanāk paraudāt - kas, pie velna, es par sievieti, ka nesanāk?
Man gribētos uzšķērst sev vēderu un izkratīt visas zarnas laukā - man liekas, ka tieši šobrīd man viņas traucē. Varbūt izklausās slimi, man vienalga, bet es gribu pilnīgu tukšumu sevī. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Vēl varētu arī beidzot izlekt pa logu - tas vienmēr vilina, kad es sēžu uz palodzes. Bet par spīti sestajam stāvam, es zinu, ka nenosistos. Pat tā īsti nesasistos, jo man nav bail. Un tad varbūt es atkal justos dzīva. Es justu, ka mani dzird un manī klausās. Un jā, mani vienmēr ir fascinējusi doma par to, kā būtu, kad nebūtu...
Kaut vai salauzt sev kādu roku(labāk kreiso)... Man liekas, ka man vajag nedaudz sāpes. Jā...slimi? Nav! Ja kaut kas ļoti sāp, jānodara sāpes kādā citā vietā, un vecās pazudīs. |
|
|