| Rīrts Mežaparkā |
[4. Mar 2007|12:10] |
Šī ir tā vieta, kur es jūtos vislabāk. Šeit miegs ir vissaldākais, brokastis vienmēr garšo vislabāk, duša ir visatspirdzinošākā un dvēsele smaida. Pat apkārtējo sliktā oma nespēj sagandēt manu labo pašsajūtu.
Arī pastaiga ar Betu pa slapjajām Mežaparka ielām sagādā īpašu prieku. Šeit ir skaista arhitektūra un ir kur piesiet acis. Un šī melnā dāma ar sarkano kaklasiksniņu šodien man īpaši piestāv.
Šīs es jūtu kā savas mājas.
Tikko kā rezervēju biļetes uz Londonu. Big Ben saturies! :) |
|
|
| Autoostā |
[4. Mar 2007|15:45] |
Gaidīt autoostā ir pat vēl pretīgāk kā gaidīt dzelzceļa stacijā. Apkārt pārāk daudz aizdomīgu seju.
Par laimi atradu brīvu vietu uz pelēkā sola un, gaidot autobusu, sāku tīt vaļā tikko Stockmanā nopirktās šokolādes maizītes. Pēkšņi pie manām kājām ziņkārīgi sāk trīties baloži, un es saprotu, ka šīs maizītes nemaz neesmu nopirkusi sev (jo kuņģis par izsalkumu nelika manīt, bet rokas veikalā tā vien stiepās, lai paņemu vēl un vēl). Sāku drupināt mīkstās maizes drupatiņas pie savām kājām un pelēkie pūku kamolīši dudinot sāk skrapstināties pa maniem zābakiem. Kāds drosminieks pat uzlaidās uz maniem izstieptajiem pirkstiem un, balansēdams uz vienas kājas, mēģināja ēst tieši no manas plaukstas.
- Jaunā dāma, es arī gribu ēst. Vai jūs man iedosiet pāris kapeikas?
- Man nav sīknaudas.
- Atvainojiet.
Viņam aizejot es tikai nodomāju:"Vainalga, vai iedotu, vai neiedotu tev pāris kapeikas, tu paēdis nekļūsi, jo tu esi peļnījis to, kas tev ir." |
|
|