| Kretīns? |
[20. Apr 2006|22:52] |
Uzskati mani par mazu, spītīgu, kaprīzu, traucējošu un mēģini man aizbāzt muti tikai savu untumu dēļ, pat zinot, ka man ir taisnība un ka Tev tas neizdodas, un arī Tu būsi kretīns. Bet es apsolu, ka Tu to vēl nožēlosi. Mani labāk tā neizaicināt. |
|
|
| Stulbās kaijas! |
[20. Apr 2006|23:01] |
Šodien ar Minci nopirkām baltmaizi (sagrieztu šķēlītēs, jo citas nebija) un devāmies aiz operas barot pīles (diemžēl mums par nelielu vilšanos tur bija tikai kaijas). Kad mēs tur parādījāmies un sākām savus sagatavošanās darbus, visi putni kaut kā pēkšņi nozuda (jā, lielais sarūgtinājums). Tomēr pietika tikai ar pirmo maizes drupatu, lai nevaldāmi spiedzot muļķa kaijas paceltos no kanāla un, triecoties ar galvu pret zemi, mēģinātu satvert kumosu. Ja es būtu kāds no šiem dumjajiem putniem (es droši vien nebūtu tik dumja), es būtu apdomīgāka egoiste. Brīdī, kad viņas mēģina iekarot vietu pie barības, izklausās itkā viņas mēģinātu to paziņot visai Rīgai, un tieši tādēļ, nepieciešamas tikai dažas sekundes lai no zila gaisa pēkšņi uzrastos arī vesels bars pelēku, dūdojošu baložu, pāris neapķērīgas pīles un pat mazs zvirbulēns. Tas mūs, protams, ļoti iepriecināja.
Kādu laiku bija ļoti interesanti vērot, kas notiek, ja kādam putnam pamet veselu maizes gabalu. Tas žigli cenšas to satvert un lido prom. Bet tās kaijas...! Atkal jau tās kaijas! Gluži kā Apokalipses jātnieki tās uzglūn nabaga veiksminiekam un tvarsta kā sērga, kamēr "laimīgais" izlaiž savu dārgumu no knābja un kāds atkal ieņem viņa vietu. Vislabāk tas izskatās tad, ja tas notiek ūdenī, jo tad ir sajūta, ka baltmaizes šķēle ir tik izplūkāta cīniņa dēļ, ka jau izšķidusi ūdenī un ka no tās vairs nav nekāda labuma.
Ar laiku mums kaijas sāk apnikt - viņas ir par skaļu, tādēļ pārstājam tās intnsīvi barot un vairāk pievēršamies pīlēm. Kaijas laikam ir ļoti jūtīgas, jo vai nu viņas apvainojās vai arī vienkārši saprata mūsu domas, tādēļ pārcēlās atpakaļ uz ūdens. Toties nabaga pīles... Viņām gan neklājas tik vienkārši. Laikam daba nav apveltījusi ar īpaši daudz grumbām pierē, tādēļ ar to apķērību ir tā kā ir. Viņām jāmet maize tieši deguna galā, lai viņas vispār saprastu, kas tagad jādara. Tomēr pīles (mums bija veselas 4) mēs mīlam, tādēļ arī centāmies tās īpaši pabarot.
Ja runa iet par balodīšiem, man vienmēr ir patikusi viņu bubināšana. Centos viņus pieradināt tik tālu, lai viņi man ēstu no rokas, bet es laikam izskatījos bikiņ pēc briesmoņa, jo tik bailīgi baloži sen nebija redzēti. Tomēr pīle (atkal jau pīle ;) ) uzdrošinājās paņemt pēdējo maizes drupatu, kas atradās tikai kādus 5 cm no manām kājām. Medaļu viņai par drošsirdību!
p.s. - ceru, ka ar zvirbulīti viss ir kārtībā, jo kolīdz viņš dabūja savu tiesu, tā laidās prom, bet viņam pakaļ aizsķrēja vesels bars lidojošu, baltu, brēcošu laupītāju. |
|
|