|
2. Apr 2007|17:02 |
Tikko savās rokās turēju pavisam mazu bērnu. Viņa smaržoja absolūti nevainīgi, un viņas mazā mēlīte, kas visu laiku mēda pasauli, vēl neprot vārdus, kas satur indi. Viņa brīnās par visu, pat par to, kas mums ir tik ļoti pašsaprotams. Jā, mazi bērni ir paši labākie filosofi, jo viņi prot brīnīties. Diez kur tas mums paliek?
Viņa cīnās pret miegu, jo zina, ka dzīvot ir skaisti, interesanti, bet mēs cenšamies gūlēt arvien vairāk un vairāk, jo esam noguruši no dzīves un vēlamies aizmirsties miegā.
Šāds mazs bērns ir pats pamats, tā ir vieta, kur veidojas vērtības. Bet kur ir tā vieta, kur viss noiet greizi, kad šī mazā meitene pēc gadiem paņems savos pirkstos savu pirmo cigareti...? |
|