|
21. Jan 2007|23:55 |
Vispār es šodien nonācu lejā, lai uzrakstītu Mārcim vēstuli, bet viņš, maita, man atkal kaut ko stāsta par to fotogrāfiju, ka viņš negrib un viss. Zini, man tas salikās tik muļķīgi un stulbi, ka pat dusmas uzsita, tādēļ visa vēlme pārgāja. Es gribēju viņam pasūdzēties, bet nu pat vairs nav kam.
Sūdzēties par ko? Man ir bēdas, ne nu gluži bēdas, tikai tā ļoti ļoti skumji palika, kad sapratu, ka mēs ar Diezel esam tik ļoti atšķirīgi. Mēs pat īsti nevaram atrast lietu, kas mums ir kopīga. Kas mūs vispār vieno? Mums ir pilnīgi pretējs uzskats par to, kas ir skaists un kas nav. Viņš neredz brīnumu, kad redz uz ielas garām paejam grūtu māmiņu, viņā nerodas prieks, kad pavasarī gar degunu nolido tauriņu pāris, viņš neredz mākslu, skatoties uz gleznu, kurā atēlota kupla sieviete, viņš tikai nosaka:"Bet kā? Viņa taču ir resna! Kas tur skaists?" Viss, kas ir tā īsti dabisks, viņam neliekas nekas ievērības ciēnīgs, ja nu vienīgi neskaita vilka acu skatienu mēnessgaismā (viņš ir traks uz vilkiem). Viņš neizprot sievietes kulta patieso skaistumu, grāciju, dievišķumu. Viņam tas viss ir tik svešs, dažkārt pat pretīgs. Viņa māksla un pielūgsmes objekts ir jaunais BMW un spēcīgu džeku banda uz skatuves, kas turot rokās ģitāras, purina savus garos matus. Tas viņam ir spēks un māksla.
Ei nu tu sazin...
Un ja vēl runā par to, ko viņš dēvē par TO... ai... viņš nekad lietas nesauc īstajos vārdos. Mani tas tracina. Jā, mums ir pārāk krasi atšķirīgi uzskati par to, kas ir skaists. Kas man ir skaists viņam ir tikai:"He" vai "Fui".
Vai tas nav par traku? |
|