Mēs bijām kādā istabā. Diezgan prastā, krāsainām sienām, tādā - mākslieniciski neitrālā. Sēdējām es un mana paziņa un vēl kāds, laikam kāds draugs.
Paziņai bija acīmredzami lielākas krūtis par manām un viņa teica,ka nesaprotot kā var dzīvot ar tik mazām, kā manas. Es atbildēju (un nevis atraucu vai dusmīgi uzbraucu), ka katrs taču esam citādāks un man ir skaistas rokas, kājas utt. un, ka ja viņas krūtis būtu par kādu izmēru lielākas, man tās galīgi neietu pie sirds, jo būtu jau par lielu un nokarātos. Viņa mazliet apjuka un ar sašutumu sejā kaut ko nomurmināja.
Mans, laikam kāds draugs, piekrita man un bija nesaprašanā par šo lieko sarunu.
Un es pamodos.