22. Jūnijs 2009

• tas, kas liek man drebēt alkās.
• 22.6.09 11:58
• Garīgās alkās.
  Man tik dziļi kaut ka pietrūkst, ka es sāku palēnām jukt prātā, tāda sajūta, ka brūk mana miesa, visi pieskārieni tai slīd pāri, neizraisot sajūtas, un smiekli, jā, smiekli trīs kā rasas pilieni smilgu galos, vējā ārdētās un nesaudzētās.
  Šķiet, es esmu saaugusi ar to tukšuma sajūtu sevī un varbūt savādāka eksistence vairs nav iespējama, man tā ir jābūt. Un tomēr es meklēju, es tik izmisīgi meklēju kaut ko, pie kā pieķerties, kaut ko, kas mani izrautu no šīs nožēlojamās, bezgala sāpīgās emocionālās un fiziskās sagrāves, es meklēju līdz asinīm, līdz kliedzieniem un klusām nopūtām rēnos vakaros un cilvēku vārdos, bet neatrodu.
  
  Es esmu tik izslāpusi īstenības. Mani neapmierina pasaules falsificētie cilvēki un emocijas, es gribu vairāk, pat ja man nepienākas, un, gribot vairāk, es neviļus, netīšām pieķeros nepareizajām situācijām un cilvēkiem, lai gan man allaž sķitis, ka man nav vajadzīgi cilvēki.
  
  Ir. Tie daži retie cilvēki, kas meklē vēl dziļāk un sāpīgāk par mani. Tie, kuri manī nekad nesaskatīs ko līdzvērtīgu.
  Un tā arvien. Es veicu izvēles, kas mani nenoved nekur.
  Tags: internal placebos
• te skan: yiruma-kiss the rain
  noskaņojums: tukši
• 0 vēstījaiemest domu