Mācīties pieņemt arī to, ka vilšanās savureiz ir neizbēgama.

un pieņemt, ka vilšanās var iemācīt daudz vairāk par visa izdošanos.

Jā, bet no otras puses ir arī tāda sajūta, ka tā ir tāda teorētiska domāšana, nevisai reāli noīstenojama un par mazmazbišķīt skumja nāk...
Saprast jau var šo un viskautko, tikai, kad pienāk attiecīgā situācija savā krāšņumā, atkal kaut kā gadās kā parasti.
Nevaru attapt, jo par aptveršanu un pilnībā vispār nečiepstu, KĀ TAD SAVIENOT TEPRIJU- tās savas pārdomas kaut kur klusītiņām AR PRAKSI- tiešām ikdienišķiem notikumiem, no kuriem tomēr šķiļas neikdienišķais ?

TEORIJU

Ah, tas man nekad nav izdevies. Vispār jau tā ir, ka vienā brīdī liekas - nav vērts vispār domāt par šo un to, jo nekur īsti tas nenoved, ikreiz no jauna un jauna pa dažādiem ceļiem uz kaut ko neizprotamu soļojam.

Bet tomēr par vilšanos - man šķiet, ka tā teorētiskā domāšana ļauj vilšanos saskatīt jau pašā sākumā, saskatīt kaut kādas mazas zīmes vai cilvēku drumsliņas, pasmaidīt par to un neapzināti jau pirms mūra sabrukšanas pakāpties atpakaļ, nepalikt zem gruvešiem. Tā, saskatīt vilšanos no malas un skaidrāk, lai gan tā ir notikusi. Un kaut kā redzēt vairāk, nekā tad, ja būtu apakšā un neredzētu to laikus.

Vismaz ar dažiem notikumiem man tā ir. Bet, iespējams, tā arī ir tikai teorija. (: