| [ |
music |
| |
Gund N` Roses - Don't cry |
] |
Es, zieds viens un neaizsargāts, kurš guļ meitenes rokās, kuras mani nemitīgi knibina. Meitenes pirksti ir tik maigi, tie cenšas noraut visus manus ērkšķus. Kāpēc? Vai tad es būšu maigāka, vai tāpēc, lai man sāpētu? Es ar mokām paciešu katru meitenes pirkstu pieskārienu. Tie sagādā man neatpazīstamas izjūtas. Reizē gan atvieglojumu, gan dedzinošas sāpes. Es vairs nespēju, es kliedzu: ”Laid, laid reiz mani vaļā, vai neredzi, ka man sāp?”
Es sajutu, ka meitene iekšienē sadzirdēja manus izmisīgos saucienus. Viņa ar veiklu vēzienu ielika mani žogā. Tur es paliku viena, nevienam nevajadzīga. Vietas, kurās man tika norauti ērkšķi, smeldzoši sūrstēja. Es vēlējos kliegt, kaut gan to nespēju.
Es gulēju sētas spraugā. Mana galva bija noliekta uz leju. Vienīgai, ko es spēju saskatīt bija jautrā akmentiņu rotaļa peļķē. Viņi smējās un viens gar otru rīvēdamies skraidīja, te pa vēja pūsto straumi, te pret to. Vējš bija atnācis kā saukts. Tas ar savu liego pūsmu aizpūta manas sāpes, un es spēju pasmaidīt. Spēju visu notiekošo uztvert pozitīvā gaisotnē. Vējš pacēla manu galviņu pret tāli. Tas bija tik patīkami. Es spēju rotaļāties ar lietām, ko redzēju apkārt.
Te pēkšņi man pretī nāca, kāda jauka sieviņa. Mani iekšienē radās cerība, ka kāds mani ir pamanījis, bet tas nevilkās ilgi, arī šo pēdējo cerību aizpūta vējš. Večiņa mainīja savu virzienu, iziedama pa sētas vārtiem , viņa devās prom savās gaitās.
Tā pagāja nākošā diena. Es vēroju skaistās bērnu sejas, kas no laimes staroja. Vēroju kokus, kas nemitīgi grozīja savus kailos zarus. Es jutu, ka arī viņiem ir auksti, jo vējš bija kļuvis dzestrs un ass. Tas skrēja garām katrai dzīvai būtnei, čukstēdams ausī: “Paslēpies, Nāk ziema!”
Es vienaldzīgi gulēju savā vietā, kur tiku nolikta. Veikli aizmirsu vēja doto padomu. Es baudīju sauli, kas šodien laikam spīdēja pēdējo dienu pirms bargā sniega. Putni skaļās balsīs sarunājās, par došanos projām. Es dzirdēju visas viņu skaistās dziesmas par došanos uz siltajām zemēm. Bija tik patīkami redzēt, kā visi gatavojas ziemai ar smaidu uz lūpām, tik sarkanām kā manas ziedlapiņas.
Kārtējais vakars, kad visa pasaule snauž. Es sajutu, ka esmu kļuvusi tik niecīga, bet mana sirds tik plaša. Manas ziedlapiņas sāka skriet līdzi vējam. Es ar acu skatienu tām pamāju un novēlēju laimīgu lidojumu. Locīdamās līdzi vēja pūsmai es pacēlu galvu pret debesīm. Manu acu skatienu uzreiz piesaistīja vakara zvaigžņotā debess. Es vēroju zvaigznes, kas man smaidīja pretim. Pašam mēnesim es novēlēju labunakti. Tas atņēma sveicienu un pamāju ar savu galvu. Es sajutos kā karaliene. Viena vienīgā šajā pasaulē.
Te pēkšņi krita zvaigzne. Es zināju, ka tā domāta man. Tieši tam , lai piepildītos mana pēdējā un kvēlākā vēlēšanās.
Man nebija ilgi jāgaida. Mana vēlēšanās piepildījās ļoti ātri. Vējš atnāca man pakaļ. Tas paķēra mani sev līdzi un iegrieza skaistā dejā. Pilnā ar gaisa virpuļiem. Mēs tā dejojām ilgu brīdi, līdz es sapratu, ka vējš ir labākais dejotājs pasaulē. Deja bija tik pārpilna ar visdažādākajām sajūtām, ar tik patīkamiem brīžiem, līdz es jau biju apreibusi. Es vējam iečukstēju ausī: “Ir laiks!”
Vējš noguldīja mani uz mīkstā un plānā sniega, kas tikko bija sācis snigt. Tas mani noguldīja tik liegi un nemanāmi, ka es pat to nesajutu. Tikai sirds dziļumos es sapratu, ka mana vēlēšanās ir piepildījusies līdz pēdējai lāsei. Viss notika tā kā es to biju vēlējusies.
Sniegs lēnām un maigi sedza manu trauslo augumu. Manas sārtās ziedlapiņas kļuva viegli bālas. Un pār vienu no tām noritēja laimes pilna asara. Tā nokrita sniegā un tanī pašā brīdī sasala, pārvēršoties par akmeni, lai paliktu šai vietā, kura norādītu uz manu eksistenci.
|