| 3:59p |
Sievietes... Vīrieši... es.. jūs.
Ir zināms cik daudz pasaulei spēj dāvināt vīrietis. Cik daudz viņš spēj radīt... cik daudz pasaulē ir bijis izcilu vīriešu...
Bet nekas tāds nebūtu noticis, ja nebūtu otrs dzimums, ar kuru mums ticis lemts dzīvot kopā... jo taču lielāko ties tieši viņu dēļ mēs - vīrieši spējam "gāzt kalnus"....
Aii.....
Mani dažreiz pārņem tādas dusmas, ka es tās izgāžu sevi mokot. Dusmas... es nezinu uz ko. Uz to, ka esmu ideaals... bet negribu to rādīt... gribu, lai to pamana. BĻA cik daudz luņu staigā pasaulē, kas aizrunā brīnišķīgām meitenēm ausis.. beigās parasti izrādās, ka viņi nav pat ne puse no tā, ko par viņiem domāja sākumā... a es.. Nah man vajag tos komplimentus, ka esmu tāds un šitāds.. jā esmu superīgs, mīļš... pfff. Paldies! Atklājāt Ameriku!
ZB šitas viss! Kāpēc viss nav tā, kā tam jābūt??? Kur ir kārtība? Kāpēc iegūst "sliktie", bet "labie" vienmēr cieš ?
Dievs, ja tu mani dzirdi, dod man varu! Taču pagaidi.. es vēl neesu gatavs. Jo ilgāk es dzīvoju un visu šo redzu, jo vairāk dusmas manī krājas.. es jau sen pazaudēju baltos spārnus.. un baidos, ka drīz to vietā var izaugt melni...
Man šķiet, ka savienojot Varu ar tām dusmām... pasaulē var sākties karš.. karš, par kuru daudzi jau sen ir aizmirsuši.. karš, kuru daudzi uzskata par izdomājumu.. leģendu. Bet Mēs taču zinam... un tās zināšanas ir bīstamas.
Zini...? Kādreiz man šitas viss var apnikt... un es sākšu mainīties... un es ceru, ka tas nekad nenotiks! JO... es negribu būt tukšs un parasts. Es izturēšu!
Bet tomēr pagaidām.. katrs pārdzīvojums.. katra sāpe ... katra neveiksme.. liek man cīnīties.. cīnīties pirmkārt ar sevi, lai turpmāk tās mani vairs nepiemeklētu. Katrs zaudējums man ir kā iemesls piestrādāt pie sevis un savas fiziskās, intelektuālās & garīgās attīstības.
P.S.- dažreiz mani pārņem bailes, ka es varu palikt traks.. ne vārda tiešajā nozīmē... es gan drīzāk izteiktos savādāk: "mūsdienu sabiedrībai nepieskaitāms/nepieņemams"... bet man nav vajadzīga šī sabiedrība, kurai mani nevajag. Ak dievs.... ļaujiet man dzīvot un nelienat.
A es turpināšu meklēt savas mājas. Un kādu dienu es beidzot atradīšu mieru.. atradīšu "savējos"... un tad es beidzot kļūšu laimīgs. Uz mūžu...
Current Mood: dusmīgs |
| 5:22p |
Bet es cenšos... Tiešām!
Es esmu pirmais, kas mūk no "slīkstošā kuģa.. atvaļinos. Es visiem pateicu savu prognozi - firma izturēs labākajā gadījumā 2 gadus... Šodien sadirdēju, ka +/- gada laikā ~30% darbinieku sekos manam piemēram. Hmm... tie.. kas man dvesa cerību, ka ar laiku ŠEIT kļūs labāka situācija, tagad paši mūk man līdzi.
Kāpēc es šodien klusēju? JO kad es esmu dusmīgs, tad labāk man pabūt vienam. Ar savām problēmām esmu pieradis tikt galā pats.
Ai.. un šovakar vairs neko negribu. Gribu pabūt viens un apdomāties. Lai gan dažreiz es baidos domāt... jo tā pati "pozitīvā domāšana" jeb "optimisms"... varat iedomāties kā tas var sagraut neveiksminieka personību? Katram pašam jāzin, kāda domāšana viņam ir pieņemamāka. Es esmu pesimists.
Citi saka, ka jāpiestrādā pie sava pašnovērtējuma.. ka jāpiestrādā pie pārliecības sevī... Kāda pārliecība???? JOpcik! Tu to dari vienreiz - nepaveicas.. nu ok - "kam negadās". Tu saņemies, atgūsti spēkus un meties jaunā cīņā... neveiksme. Tu strādā pie sevis... tu taisi no sevis supercilvēku. Un beigās tu atkal ciet neveiksmi brīdī, kad tev šī veiksme ir tik ļoti vajadzīga... un tas tevi sagrauj tik stipri, ka pēc tam atgūties ir grūti.
Pārliecību par sevi cilvēks nevar iegūt viens. To viņā ir jādveš apkārtējiem. Tā, kā to daru es...
Current Mood: izsmelts |