neesmu pielipusi pie telefona, bet jāsaka, ka vakar bija visgrūtāk. ik pēc minūtes `itkā` skatījos, cik ir pulkstens. patiesībā jau gaidīju tikai mazo vēstulīti telefonā un kādu rindiņu .. kaut vai to pašu: kas Tev mugurā.
jāatzīst, ka atveseļošanās fāze ir visai ilga. saslimu pērn vasarā un periodiski cenšos simptomus piebeigt. jā, jā, jāārstē no pašas saknes. bet esmu viena, iespējams pat vientuļa un gribu, lai mani smīdina, mīļo utt. tas nekas, ka ne tas, kuram to vajadzētu, vai kurš to nedrīkst. un tā visu laiku sev tikai skaidroju, stāstu, ka vajadzētu nu savākties un likties mierā. pati jau arī neko tādu nedaru, tikai ļauju sev atbildēt uz viņa sms, kas citreiz ir gaužām dumas un primitīvas. kāpēc atbildu? jo neesmu sapratusi, ka savu otru ķeblīti (savu meiteni) viņš nekad nepametīs. un ja arī pamestu vai man jāliek viņam manīt, ka es gaidu? nē. jo es taču kaut ko TIK muļķīgu nedarītu. ph.

lai vai kā, es tikai gribu zināt, kāds būs iznākums. kurš no mums ko neizturēs un ko izdarīs / neizdarīs. tas arī viss.