nē, man šodien ir totāls runājamais. piedodiet.
nu, nu, nu. kas notiek? klusumiņš ne? nu jā.
ai, pate sev šprici varētu ielaist, lai tik zinātu, ka pāries. ka izbeigsies uzreiz tā. bet nav ne šprices, ne vēlmes pēc tās šprices. tā vietā es tagad gaidu nākamo darba dienu, kad būšu tajā pilsētā, kurā darba dienās esam mēs abi. jā, tajās dienās pastāv arī iespēja, ka varam saskrieties, pavisam nejauši. bet tajās dienās arī ir vislielākā iespēja, ka saskriešos ar Tevi un Tavu ķeblīti. lai arī es izskatos lieliski (t.i. es daru visu, lai tā būtu) ir dienas, kad ar to nepietiek, lai sevi sastutētu. ir dienas, kad gribu raudāt un gribu, lai redzi, ka raudu un gribu, lai saproti kāpēc. bet tad ir vēl dienas, kad reāli saprotu visas situācijas īstumu, - man Tevi tik izmisīgi vajag, jo es Tevi nevaru dabūt. uzreiz nevaru dabūt. un kā zināms, nepacietība ir viena no maniem vājiem punktiem, bet tās tā. jo visādi citādi es esmu lieliska.