superego refleksijas

Vēls vakars, satumsis logs
Aiz tā kāds kluss stāvs veras zvaigznēs..
Krūtīs tik skaļi dārd
Tavs vārds – mīlestība!

Caur tumsu neredzams vēstnesis jāj
Ar vien tuvāk pakavu ritms sit,
Sastingst zāles stiebri pļavā
Un krūtīs elpa.

Tas ir noticis!
Atkāpusies ziema un sals!
Un cerības kā satraukts putnu bars -
Atgriežas uz palikšanu.

Šalc mežs, un priežu smaržu virmo gaiss..
Tas ir viņas laiks!
Plaukt tik pavasar viegli,
Un dziedināt.

Nu dzirdu arī es
Kā pāri koku galotnēm, pretī vējam
Dzimst krūtīs un skan - dzeja -
Sirdspukstu simfonija..