superego refleksijas

viņš man gandrīz šonakt atzinās mīlestībā!!! Tie teiksti ...
Nu neesmu es muļķe! Un maita arī nē!
Un tā jau kuro reizi, kāds ieķerās ne pa jokam un man jādomā, kā to visu pavērst mazāk sāpīgi un nedod nekādas cerības! :(
Nu nevaru es tā vizināties uz kāda rēķina un baudīt mīlētas būtnes statusu, ja pati neko nejūtu! Nevaru!!! Un pēc tiem pāris skūpstiem viņš beidzot noticējis savai zvaigznei! Blin! Bet es neiru zvaigzne! Es tikai salauzīšu viņa silto sirdi!
Viņš ir jauks, inetersants, ar lielisku humora izjūtu, tikai ģērbjas galīgi garām un izskatās nu tā - 50/50. :/ Es zinu, ka tam maz nozīmes būtu, ja es justu ko vairāk par draudzīgām simpātijām, bet es nejūtu! Un pie tam viņš ir darba kolēģis. Un es joprojām nespēju izmantot kādu tikai tāpēc, ka jūtos nekā..
Man tomēr vajag visu - tās jūtas, kaislības un mieru, ko tikai mīlestība dod! Un abpusēji, pietiek dzīvē vienpusējības pa pilnam!
Kāpēc es to visu te rakstu???! Jo man 'vairāk sāp nekā prieka no tā, ka manī kāds atkal iemīlējies!
Traki! Bet pusgadā pāris vīrieši ar nopietniem nolūkiem gadās, tikai nezinu kāpēc IT speciālisti - īpaši īpatnēja, bet sarunās un intelektē līdzvērtīgas būtnes! :)
uhh! Laikam esmu izlēmusi, vēl noturēties pretī kārdinājumam - nebūt vienai, nestrebt karstu un vēl joprojām cerēt uz ... ko citu, uz....
mīlestību.. kas uzliesmotu un degtu mūžam arī manā sirdī..