superego refleksijas

Līdz ar rudens vēsiem lietiem
Es Tev līdzi ietu..
Tikai zeme par cietu
Un maigo ādu dur.
Neturi pērnos sapņus tik cieši,
Atdod tos rudenim!

Līdz ar rudens vēsiem lietiem
Acīs skumjas asaras..
Par nokavēto, neuzspēto, vasaru.
Par neizdzīvotu sapņu - pasaku..

Saule! Arvien tālāk TU!
Tavs siltais vaigs no manām dienām.
Mēness! Tavas aukstās lūpās skūpstot
Mani biežāk tver
Griežas zvaigznāju loki
Un rudens savus augļus - smagos - klēpī ber.

Dzīve tīta miglas vālā
Smagās ozolkoka durvis ver,
Čīkstot eņģēm neeļļotām sēri,
Raudot līdzi nosalušām dvēselēm.

Līdz ar rudens vēsiem lietiem,
Lapu karuseli košu,
Līdz ar mārtiņrozēm rūgtām..
Tumšiem vakariem un rītiem
Atskan visam spītot - čuksti droši -
Es nevienam Tevi neatdošu!!!

Rudens salnas paņems visu,
Nežēlos ne stiebra pļavā!
Ietērps baltā samtā - mirstot.
Tikai manu karsto sirdi - nē!

Līdz ar rudens vēsiem lietiem,
Līdz ar noklusušām putnu dziesmām,
Lapām čabot, lēniem soļiem
Pie Tavas uguns aizeju es - sērst.