superego refleksijas

ROŽU KRONIS

Kaut sen vairs neticu ne dievam es, ne velnam,
tak rožu kronis šis man kļuvis svēts,
kad naktīs, acis aizspiežot ar delnām,
es tevi atceros, kam mūžš vēl nebij lēts.

Ak, sieva brīnišķā, tu lielā dzīves nelga,
kaut lūgšanās tu grimi spēku smelt
un ticēji, ka tālā debess selga
var visām sāpēm viegli pāri celt,

es zinu, sirds vēl pilna salda grēka,
Ave Maria lūpas piemirst teikt,
kad prātā atmirdz mūža skaistā dēka,
ko vienīgo vērts pielūgt ir un sveikt.

Un čuksti saltām, miklām celles sienām
tik vienu lūgšanu - vissvētāko, kas plūst
kā strauti aprīlī caur pārdzīvotām dienām
un krusta ēnā tuksnesīgā žūst:

- Es mīlu tevi, tāmdēļ projām gāju,
es dabu izsmēju - tas bij tik tevis dēļ!
Kad pāri galvai melnu segu klāju,
par tevi vienīgo man domāt tikās vēl.

Es mīlēju ... Vai netaisna gan biju,
ka lepnās ielas atstāja man spīts?
Es savā dzīvē tikai piepildīju
tās sāpes asākās, ko mīla atnes līdz...

Es mīlēju, kā mīlēt var tik sieva,
ko aprēķinos netvers aukstais prāts, -
es tevis dēļ pat atteicos no dieva,
kaut nācu šurp, kur prieks tiek nicināts!

Kad diena izplēn vieglu skumju dzirkstīs
un logā spraucas blāvo zvaigžņu zaigs,
kāds rožu kronis sadreb mano pirkstos,
kaut aizmirsts sen Ave Maria maigs.(A.Skujiņa)