superego refleksijas

Man ne rudens, ne ziema var ko nodarīt
Ar lietu, salu un sniegiem!
Tik tauriņiem, kas vasarā piedzimuši,
Un naivi cer uz saules stariem,
Ka tie sildīs vienmēr!
To dienas un spārni sastings ar pirmajām salnām
Zem trūdošām liepu lapām.
Es iešu tālāk...

Mīlestība neko nekad nepieprasa!
Mīlestība nelūdz!
Tā atdod sevi visu ar smaidu uz lūpām...
Prātam nav varas pār jūtām!

Man ne rudens, ne ziema var ko nodarīt!
Lai mērcē, saldē, lai ieputina!
Izžāvēšu, sasildīšu, atkausēšu arī Tavas asaras!
Tik karsta mana sirds un droša –
Pretī izmisumam, sāpēm, pārgrieztām vēnām!
Pret vētru, kas plēš un plosa!
Es iešu tālāk...

Mīlestība neko nekad nepieprasa!
Mīlestība nelūdz!
Tā atdod sevi visu ar smaidu uz lūpām...
Prātam nav varas pār jūtām!
Pat ja Tev to nesaprast – jūti!
Jūti! Jūti, cik bez viņas pasaulei grūti!