superego refleksijas

esmu aizgājusi pavisam ciet.
kad gribās runāt, nerunāju
kad gribās rakstīt, nerakstu

daudz ko tamlīdzīgu daru bez iekšēja kodola un satura..
nezinu, kas tas ir, kas man uznācis??
jūtos labi it kā

bet teksti nebīdās, ieslēpjās dziļi dvēseles krokās un klusē.. bet dzīve ir skaista tik un tā, neviena krīze man to neatņems, to, ko sniedz mīlestība...!

man par to nav varas un tas skumdina visvairāk.
kad iedomājos viņas smīnā saviebto sejiņu un viņas nicīgās piezīmes par mani, man kļūst nelabi! Tik zemu vērtē mani cilvēks, kurš nepazīst, kuram nav ne intelģences, ne morālās stājas, ļoti garlaicīga, pelēka personība ar zemu vērtību skalu un kompleksos iekonservētu dvēselīti. Kas Tev var būt kopīgs ar tādu?? Ja nu tikai šīs jau bijušās jaunības un pieredzes trūkuma kļūdas.
Vai tas ir mans egoisms, kas šņukst un sūdzas par dzīvi? hmm
Pārāk tuvu viņa ir tam, kas man ir visdārgākais dzīvē, ar savu gara aklumu un necieņu pret cilvēkiem. UN tā ir viņa, kas iedala kastās, šķirās cilvēkus, ne es! Viņa ir izturējusies pret mani pazemojoši, nevis es. Un manām dusmām tātad ir neviltots pamats!
Mani neinteresē Tavas bijušās, TU vari draudzēties ar viņām visām, ja jau citādi draugus nespēji iegūt, tikai, lai Tu būtu manā pusē visur un vienmēr, ja jau sirdī iekāpi un savu arī atdevi!
Citādi es neko vairs nesaprotu..!
Un pietiek man melot!