superego refleksijas

maigi vilnīši vien

Tad!

Nez kāpēc tā, bet tieši ar to arī viss beidzot beigtos un tam tiktu pielikt punkts - stāstam bezgala skumjam

reizēm tā ir.
vienas jūtas transformējas citās - viens uzkāpj virsū otram, lai izdzīvotu. un atpakaļceļa vairs nav, jo lai kā labotu transformētu, tas nekad nebūs tas, kas bijis..

Jā, rītdiena saīsinātu to nobeigumu. Un ja - ne, tad! Ko tad? Neko īpašu, termiņš ievilksies, bet rezultāts būs tāds pats.

es pieņemu visu - kas un kā būs - lielākas paļaušanās un miera manī nekad nav bijis kā tagad. Tik daudz kas dzīvē jau pārdzīvots, ka vienu dienu saproti, nervu šūnas tiešām atjaunojas lēni, ja vispār atjaunojas un nav nekā nepārvarāma/neatrisināma.

Lai spēks ar jums! un mīlestība ...