superego refleksijas

A ja ņu nedavelku līdz pavasarim?

Jau mēnesi tik hronisks nogurums kā aprīļos ://

IESPERIET MAN!!!!!!!!!!!
LAi tak beidzot saņemos un uzrakstu to darbeli, kas man būtībā ir nieks!!!! Muša, nu labi divas pārvērtušās zilonī un uz smadzenēm spiež! Uh, ku smagi!
Nakts tuvojas, viss noklusīs
un dont beigs atlikt un niekoties,
darīs un miegosies! :((
Nu kā vienmēr, neko negribas no tā, kas ir JĀdara, jo tā dara labas un atbildīgas meitenes!
Es?

Patiesībā gribu lidot, lidot, lidot, nevis iet uz darbu, rauties un cīnīties par nemotivētiem cilvēkiem, nākt mājās mainīt pamperus, gatavot, gatavot, gatavot zračku, šrubīt, vēl kaut kad uzspēt uz lekcijām, rakstīt šādus debilus darbeļus kā tas, ko šobrīd marinēju, organizēt citiem sporta aktivitātes, piedalīties un "BŪT" tādai stiprai sievietei, kas visu var, neraudāt, bet lēnām brukt kopā un vēl tam visam pa vidu atrast kādu pozitīvu dzirksti, ko piešķilt attiecībām, mīļotajam cilvēkam sniegt atbalstu nevieglā dzīves situācijā, nenodarīt pāri, paspēt sakopt sevi un ....... neredzēt tam visam ne gala, ne malas!

Sūdzos? Varbūt. Tikai ļoti daudziem nebūt nav skaidrs, kas notiek, kā notiek un ko tas prasa no viena cilvēka, no konrēta cilvēka - manis - kas savā būtībā ir taurenītis ar koši raibiem spārniem, radoši vieglu garu, siltu sirdi un tikai nedaudz piezemētas pienākuma un dzīves realitātes sajūtas.
Vienvārdsakot smago reāliju ir bik par daudz.

Ticu un ceru, ka izturēšu un ka mani arī otra puse šaja smagajā laikā izturēs, pie tam vēl nezinot, kad kas mainīsies uz labo pusi, ja mainīsies.