superego refleksijas

pakāries savā nabas saitē
piesārcis naids un bāla bezspēcība
mūžīgā atkarība no skābekļa
padara dzīvi bezjēdzīgu
aknās sapūst dzīvība,
gaišie vārdi - ticība, brīvība

acīs izdzisušas dzirkstis
nosaluši pirksti un pār lūpām ne vārda
tik ļoti Tevi mīlējusi esmu,
ka nekā nepalika pāri,
tikai klusas sāpes un asaras
lauzto siržu kapās

ar vienu pātagas cirtienu
nogalināts laiks un dzīvesprieks
salūzis atskaites punkts un
akmens – sviests - iestrēdzis krūtīs, spiež
sirdsapziņu, kas aizsmakusi kliedz –
vai bija vērts tā mīlēt un ciest?!

lūzt tilti un pārplīst bungādiņas
augstsprieguma vados ieķēries zibens skūpsts
piededzina sārtās brūces
šķīst logos rūtis un..
Tava zvaigzne krīt!
liesma dziest, gaisma zūd...

nekādi nevaru izšķirties, vai tās ir bailes riskēt, bailes no pārmaiņām vai vienkārši inertums?
vai es to spēju?