superego refleksijas

vārdos pazūd būtība
kā uz sarkana palaga asins lāse -
tik mirusi, tumši blāva
nav vairs tās krāsas

vārdos pazūd būtība
tik sīkos gabalos sadalīta sirds -
nejūt mīlestību
vien atblāzmas glāstus

vārdos pazūd būtība
un Tavas rokas atkal par tālu,
lai sasildītu
un no atvara glābtu

man trūkst vārdu
tie visi pirkstu galos saskrējuši
kā rasas lāses lapas malā
un gaida savu kārtu.. - pieskarties

Pieskarties dvēselēm
Pieskarties sirdīm
Pieskarties domām
Un apklusināt prātu!
Pieskarties tā -
Ka apstājas laiks,
Un mirklis uzplaukst savā burvībā
Klusumā..
Tik sirdspukstu pavadīts

Ak, Dievs! Lūdzu kaut nebūtu tā, ka aiz muguras nožēla, sāpes, bet priekšā ilūzijas vien!!!

Dzīve ir dvēseles cietums.

Atsauksmēs par savu dzejolīti oho.lv dzīvajā dzejā vēl nekad neesmu saņēmusi! (šņukstot) :'/
Pēdējais arī šeit. Kā var šitā nolikt? Un vēl slimam cilvēkam, ar šausmīgi sāpošu galvu, kas nav spējīga neko daudz izdomāt, tikai akli radīt! :((

"Darbs ir fundamentāls un es vismaz redzu, ka šis ir rakstīts nevis dzejot. Ne tikai
sistēma un atkārtojumi tekstā par to liecina, bet teksts, kas atspoguļo nevis jūtas,
bet loģikas lekciju. Kārtējo reizi nopūtos izlasot rindu par pirkstu galiem, kuri es
kā saprotu teitan tiek kanonizēti kā jūtīguma ejošākie simboli!? Vai tas nav mazliet
lēti?"

Un ko jūs domājat par tādu recenziju, draugi?