gabaliņi
brīžiem bļauju, kad neviens nedzird..
dziedu retāk nekā vajadzētu, bet labāk nekā pirms gadiem 5, bet tik un tā vajadzetu atsākt vokālās nodarbības, jo nesanāk tā kā dzirdu, balsi izmantoju tik par kādiem 15-20%, to ko tā spēj.
vakarnakt nē, bet no svētdienas uz pirmdienu ļoti ilgi nevarēju aizmigt un raudāju.. pēkšņi bija tā kā pirms nepilniem diviem gadiem.., kāpēc tobrīd tā rēta atsprāga vaļā? nesaprotu joprojām
kad ir ļoti daudz, ko teikt, nesaku nekā, klusēju.. sajūta, ka tas lielums nospiež balss saites.. bet kad nav ko teikt daudz un tukši muldu... (viens no maniem mīnusiem)
man ir viens galīgi avantūristisks un nenopietns plāns/vēlēšanās, par kuru nesaku nevienam, ja nu nepiepildās!
Šis rudens, lai kā ar censtos, liekas tomēr nenospiedīs mani uz ceļiem.
Un tā spārnu sajūta aiz muguras nepamet joprojām..
tik gaidu īsto mirkli, kad tos nekautrīgi izplest un aizlidot..
dziedu retāk nekā vajadzētu, bet labāk nekā pirms gadiem 5, bet tik un tā vajadzetu atsākt vokālās nodarbības, jo nesanāk tā kā dzirdu, balsi izmantoju tik par kādiem 15-20%, to ko tā spēj.
vakarnakt nē, bet no svētdienas uz pirmdienu ļoti ilgi nevarēju aizmigt un raudāju.. pēkšņi bija tā kā pirms nepilniem diviem gadiem.., kāpēc tobrīd tā rēta atsprāga vaļā? nesaprotu joprojām
kad ir ļoti daudz, ko teikt, nesaku nekā, klusēju.. sajūta, ka tas lielums nospiež balss saites.. bet kad nav ko teikt daudz un tukši muldu... (viens no maniem mīnusiem)
man ir viens galīgi avantūristisks un nenopietns plāns/vēlēšanās, par kuru nesaku nevienam, ja nu nepiepildās!
Šis rudens, lai kā ar censtos, liekas tomēr nenospiedīs mani uz ceļiem.
Un tā spārnu sajūta aiz muguras nepamet joprojām..
tik gaidu īsto mirkli, kad tos nekautrīgi izplest un aizlidot..