superego refleksijas

mūžigā sevis laušana ir tiem, kam jāpielāgojas vairākuma noteiktai kārtībai, lai izdzīvotu, vairākuma noteiktam ritmam, lai pastāvētu, vairākuma izdotiem noteikumiem, lai viņus neatstumtu.. un tā es varētu turpināt bezgalīgi apnicīgi... man tas joprojām ir smagākais, ar ko dzīvē cīnos. Un joprojām nespēju publiski atzīties, pateikt, kas patiesībā esmu par putnu, kā man tik ļoti trūkst un kas man tik ļoti nepatīk šajā pasaulē, tās iekārtā, sistēmā un domāšanā, jo tādiem/ām kā man izstumšana un neizpratne/nosodījums seko ik uz soļa..

P.S. Bet tikai dažus, kas izturējuši un gājuši savu ceļu, pūlis apbrīno un pielūdz/apbalvo, ne savējo, vienu no viņiem, vienu no pelēkās masas..
Kāpēc? Tāpēc, ka viņš/viņa ir dzīvs pierādījums sapņu eksistencei un ... to iemiesošanai dzīvē, ka... ir vēl kaut kas bes visu ienīstās pelēcības...

ir iespējams dzivot, radot, ko skaistu, dzīvot, nepielāgojoties vairākumam

P.S.2 - kā viena pasniedzēja domas, kuru es cienu, atreferējums - ja mēs iznīcināsim visu savādāko, kas šaj pasaulē ir, mums nepaliks gandrīz nekā skaista un apbrīnojama, bet galvenais - mums nebūs citas nodarbes - kā iznīcināt.......

Ja kāds izdzēš tavus refleksētos pukstu/komentus, tad ko?
Jādomā?
Es vairs viņu nekomentēšu, jo viņa mani neuztver objektīvi, bet caur kaut kādu savu - novecojušu un pavisam neadekvati neobjektīvu prizmu.