superego refleksijas

Kalnu kādam laikam pietiks, tagad gribu okeānu redzēt cērtam pliķus klintīm un baltiem vaigiem. ;)
un pazust džungļos.. 8)

tiek uzkrauts un uzkrauts.. cik nez vēl?
es jūtu, ka vēl būs daudz, daudz smaguma dzīve man virsū kraus.(nu jau es atpazīstu šos posmus)
bet cik es vēl spēšu izturēt? cik?
esmu tik ieplaisājusi..

pušu plīst
citreiz domāju, ja jau nevienam nevajag, tad lai plīst un noplīst pa visam, ar ieplaisājušu tāpat dzīves nav

un acis slapjas..

jāver ciet tā pandoras lāde un jāpasēž kaktā, japaklausās mūzika, jāpaštuko jauns plāns dzīvei, bet tāds labs, kas izdotos, tāds, lai gribētos centsties un rastu prieku dzīvei.
Visgrūtākais atrast kompromisu starp eksistenci un dzīvi, starp mīlestību un vienaldzību, starp to ko vēlos un kas ir.