superego refleksijas

Es negribu tādu dzīvi! Tādu dzīvi kā visiem! Tā nav dzīve! Tā ir sistēma! Es neesmu sistēma!
Es esmu dzīva!

bet kāds nežēlīgi trimmē mauriņu aiz loga,
niknumā zobus griežot
šņirkt, šņarkt - šlācas zaļās asinis
sāk sāpēt no ausu ļipiņām līdz sirds galam

viss pakārtots vairākumam šaj pasaulē
gan drēgns vakars, gan agrs rīts.
mazākums biežāk pakaras,
šņirkt, šņarkt - no pārslodzes virves plīst
nezāles neiznīkst
Tev acīs avots tīrs - vēl neizsīkst..

jā, es nogalināt laiku māku ļoti labi un bieži to daru.
Bet laiks man piedod to vairāk kā citiem, jo zin, ka es to vislabāk jūtu
Jūtu to saldeno paralīzi, ko viņs laiž manās vēnās..
Esmu atkarīga no viņa, vairāk kā no jeb kā cita šaj pasaulē!
MĒS esam atkarīgi viens no otra. Laiks nevar bez maniem atentātiem, bet es bez viņa paralizējošās devas.

P.S. Ierakstam nav nekāda sakara ar laika izjūtu!

Doties prom un ilgi. Pārraut visas loģiskās saites un veidot neloģiskās. Veidot citu dzīvi un pieņemt sevi citu, nepazītu/neatzītu.
Ir dzīvē brīži, kad esmu gatava zaudēt visu, lai iegūtu tikai vienu, jo zinu, ka man pietiktu personiskās kvalitātes, lai atgūtu zaudēto.
Ir pienācis laiks - beigt sapņot un darīt!!!

tāpēc mīlestības manī nav mazāk

un tie paši nekad nesatikti. (Bet par to es vismazāk skumstu.)
vīrieši, kuri man patīk labāk par visiem satiktajiem un redzētajiem vaigā...

Par jums! Jo tikai jūs divi, mani esat pārliecinājuši, ka arī vīrietis var būt vērā ņemama, interesanta personība ar jūtīgu dvēseli un līdzvērtīgs sievietei.

Nemaz i netaisos atvainoties pārējiem - jākļiem :P