superego refleksijas

Pie Tava stiprā pleca kalns,
Pie upes dzīvām čalām
Es šodien patveršos no visa,
Kas gadiem krāts un sirdi apgrūtina.

Pie egles, kas ar saknēm
Klints bluķi satvērusi – cēla stāv,
Pie avota, kas vēss un spirgts
Mirdz pretī liktenim,
Es atveldzēšos, gūšu spēka!

Pie vēju appūstas un lietu grauztas klints
Piekļaušu es savu karsto vaigu
Un ļaušu kalnu strautiem asarot,
Zaļām sūnām un akmeņiem pāri.

Pa kalnu līkloču taciņām un ceļiem,
Pa sniegiem žilbinoši baltiem
Es viena aizkāpšu līdz debesīm,
No jauna iepazīstot sevi.

Hmm..
Vai vēl kādam ir kādas domas šaj sakarā?
Nu apčamdījis ārpus neta gan mani retais - merily, zupcis, sadams, markizs, esinja, duujs(moš kādu aizmirsu - par vāju knieba?)! ;>