superego refleksijas

Viņa tikai meitene bija,
Kas laimīga gribēja būt.
Viņa mīlēja no sirds,
Kas tīri un dziļi otru jūt.

Viņa tikai meitene bija,
Kas neticēja liktenim,
Bet gaišam rītam un acīm,
Kas rasas skaidras pretim mirdz.

Viņa tikai meitene bija,
Kas savā sapņu trauslumā,
Man garām ejot, pasmaidīja.
Viņa neko pretim neprasīja.

Viņa bija īsta!

Nu vairs tikai raupjas,
Darbu plēstas delnas
Nogurušas klēpī dus.
Nu vairs tikai dziļas rūpju rievas
Pierē, kas reiz gaiša bij.
Nu vairs acīs tumšas dzīslas,
Dziļas rētas dvēselē.
Nu vairs nav viņas – meitenes sirds.