11:51 pm
Joprojām nespēju izšķirties starp novecošu ilgi un skaisti un gribu palikt mūžīgais bērns, Pītera Pena stilā plivinoties pa pasauli pāksts kostīmiņā. Būt vecam manā bezkaunīgajā, nepateicīgajā izpratnē nozīmē - būt citiem par apgrūtinājumu. Ļauni, bet godīgi.Kā sacīja kāds pasniedzējs, vienīgais, ar ko tu tad vari būt kādam vajadzīgs/noderīgs, ir tavas smadzenes. Nezinu. Šovakar kāpņutelpā satiku kaimiņieni no 2. stāva. Viņa ir pensionāre, un, ja neņem vērā random kaimiņus, tad vienīgais viņas sarunbiedrs ir mazs šunelis. Ja es nepazītu viņu nedaudz tuvāk, domātu - parasts, pēc komunikācijas noilgojies tantuks. Bet nē, katrreiz, kad saskrienamies kāpnēs, uzzinu par viņu ko jaunu. Tad nu rodas jautājums - kāpēc nevienam nav vajadzīga bioloģijas doktore, pieredzējusi akadēmiķe ar apbrīnojamu humora izjūtu un visumā pozitīvu attieksmi pret dzīvi? Kur ir tie viņas "dzīves gudrības mantotāji"? Nav.
Šodien tante uz manu apvaicāšanos "kā klājas?" atbildēja ar mūsdienīgu ierēcienu un pantiņu:
"Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama
Kad pārnāku mājiņās, reizēm nobirst asariņa..."
...bet to jau redzot tikai sunītis.
thoughtful