cik jauki lasīt, kā jūs par jāņiem rakstāt!! pašai pēc tā visa nemaz negribas neko vairs teikt, tikai izdzīvot visus stāstus tā kārtīgi (un to jau arī daru).

Un tagad atkal ir tumši. Riebjas tas, ka šodien varēju aizmigt tikai no rīta ap astoņiem. Bija jau tāda doma negulēt vispār. Bet sava slinkuma dēļ tā neizdarīju. Rīts gan bija jauks. Izdevās uzrakstīt 5 lapas.
Man riebjas arī tas, ka šeit nav brīvības. Viss automātiski. Manai gribai te nav nozīmes. Celties es nevaru, kad gribu. Kad mazliet par vēlu, tad cilvēku acīs esmu slima, bet kad agri, tad labāk izlikties par neredzamu, lai izvairītos no stulbām piezīmēm. Es vispār nesaprotu, kas ar mani notiek. Viss kaitina. Atkal nāk virsū tas riebīgais pesimisms. Un bezcerība, b**!!!!!!! Nē, nu... Tas nav normāli!!!!! Ahhhhhh.... Mierinājumu gūstu tikai filozofu darbos, mūzikā un vientulībā. Tas viss dod kaut kādu cerību. Celšanās vispār kaut kāda raudulīga. Jutu, ka iekšēji esmu saplosīta. Viss manī vārās. Vienīgi labi ir tad, kad izeju ārā un vēroju mākoņus. Patīk tā sajūta, kad ir mazliet vēsi. Visi darbi netiek paveikti laicīgi, visi darbi, kas man ir, liekas man nepiemēroti, tomēr ar dažiem tieku galā labi.Radošs darbs, hehe...par ko tādu jāaizmirst. Nav ko sapņot. Neko es nemāku te savienot! Laikam galvenais tagad - nokārtot visus parādus skolā un vākties no šejienes prom.

Bet kad atnācu mājās no krēslainās vakara pastaigas, visa trīcēju. Rokas, protams, visvairāk, lai gan jauki tur ārā. Tāds mijkrēslis,kad skumīgs noskaņojums mijas ar kaut kādu līksmību. Tik daudz ko izjutu, bet vairs necentos ielikt rāmjos – vārdu un bilžu. Lai viss lido un lēnām kaut kur nokrīt tumsā. Kad saule bija norietējusi, Imantas mājas šķita baigi pelēkās. Zilganas. Nekas mani nenomāca. Drīzāk drūmā dvēsele saskatīja radniecību ar sevi apkārtnē un atdzīvojās. Tāpēc saku, ka labi. Dziedinoši pat. Līdz brīdim, kad ieraugi realitātes īsto seju. Jā, piebildīšu vēl to, ka gāju pa pašām nomaļākajām vietām. Uz centru var aiziet arī tā. Nelienot nekur iekšā un nesatiekot gandrīz nevienu cilvēku. Ja būtu normālā dvēseles stāvoklī, gan jau sen es būtu citur...Nedz kā tagad izskatās Nicā? Venēcijā? Parīzē? He. Labi. Kaut kas jādara. Tēja izdzerta, bet kārtības nav, lai gan alkstu tās.



Rīt vajadzētu celties agrāk un rakstīt, b..Ja vairs nejūtu sāpes, tad vairs nespēju padomāt, bet mācēt domāt ir gandrīz tas pats, kas mācēt peldēt. Pļurza...Turpinu lasīt. Sāk kļūt pat interesanti. Tikai trūkst domu, garīgās dimensijas dziļumu neuztveru. Tagad atceros rītu, kā es juku prātā. Raudāju, nolēmu atgriezt gāzes plīti un gulēt tālāk, bet tad atjēdzos, ka mājās ir tikai elektriskā plīts un sāku raudāt vēl vairāk. Tagad kauns par sevi un savu vājumu. Arī vasara ir iezīmējusi kapus, lai mēs atcerētos. Un man ir tikai viena dzīve. tu to gribēji pateikt, vai ne? bet es dzīvoju vairākas un tieši tāpēc manis vairāk nav. tādas, kāda es biju. tas viss ir miris, jo atpakaļ tikt neiespējami, tajā mazajā pasaulē. Atpakaļ pie sevis. Kaut reizēm tieku (taču tā ir tikai pagātne). Bet klausoties mūziku atkal ir labi. Kopš dzirdēju vienu dziesmu, mūzika atkal ar mani draudzējas. Es to atkal jūtu, arī noskaņu, redzu tās krāsas un galvā veidojas visneiedomājamākie tēli. Varbūt tieši caur mūziku es izzinu pasauli? sajūtu dievišķo? Un kad tā notiek, tad atkal ir interesanti atklāt jaunas lietas un klausīties veco! Es dzirdu, dzirdu, dzirdu! NE tikai ar ausīm. Jo atkal esmu tur iekšā, turklāt viss runā daudz spēcīgāk nekā janvāra sākumā. Tad es atklāju tikai faktus (saistībā ar mūziku), šodien jau kaut ko vairāk.