"Reizēm man liekas, ka iestājusies tumsa, ka Rietumu ēnas ir nomākušas Austrumu gaismu. Ka gars, studēšana un to atnestie prieki, Haijāma vai Pesoas vīns nav izturējuši 20. gadsimtu, ka pasaules kosmopolītiskā konstrukcija vairs nenotiek domu un mīlestības apritē, bet gan vardarbības un rūpniecības preču apmaiņā. Islāmisti cīnās pret islāmu. ASV, Eiropa cīnās ar citādību sevī. Kāda jēga izvilkt no aizmirstības Antonu Rubinšteinu un viņa "Mirzas Šafi dziesmas?" Kāda jēga atcerēties par Frīdrihu fon Bodenštetu un viņa "Tūkstoš un vienu dienu Orientā" un viņa aprakstus par vakariem Tiflisā kopā ar Mirdzu Šafi, azeru dzejnieku, piedzeršanos ar gruzīnu vīnud, grīļīgās slavas dziesmas Kaukāza naktīm un persiešu dzejai, ko vācietis piedzēries līdz nemaņai auroja Tbilisi ielās. Bodenštets, vēl viens aizmirsts tulkotājs. Ceļotājs. Un jo īpaši - radītājs. Grāmata "Mirzas Šafi dziesmas" tomēr bija viens no 19. gadsimta Vācijas "orientālās" literatūras veiksmes stāstiem. Tāpat kā Antona Rubinšteina muzikālā adaptācija Krievijā. Kāda jēga atcerēties krievu orientālistus un viņu skaistās tikšanās ar Vidusāzijas mūziku un literatūru? Ir vajadzīga Sāras enerģija, lai sevi vienmēr uzceltu par jaunu, lai vienmēr skatītos sērām un slimībai sejā, lai rastu spēkus turpināt urķēties pasaules skumjās, par to iegūstot skaistumu vai zināšanas."

Matiass Enārs "Kompass"